2. daļa

II daļa 

1. ŠIZOFRĒNIJAS „POZITĪVĀ” (PRODUKTĪVĀ) SIMPTOMĀTIKA. 
Pseido-, halucinācijas, psihiskie automātismi, murgi, katatonija.
Limbiskās sistēmas bojājums (nosaka dopamīna koncentrācija). Parādās pirmie. Traucējumi: astēniski, psihopātveidigi, afektīvi, halucinātori - biežāk dzirdes, murgaini - paranojāli, paranoīdi, parafrēni, parasti sistematizēti, katotoniski. Slimības redzamās izpausmes, kas ļauj noprast, ka kaut kas nav kārtībā. Halucināciju vai vīziju iespaidā, piemēram, cilvēks apgalvo, ka viņam kāds vēl ļaunu, teiksim, vajā mafija vai kāda starptautiska organizācija, tāpēc spiests aizsargāties un slēpties. Viņš var dzirdēt neesošas balsis gan no ārienes, gan sevī. Tās var būt glaimojošas un draudošas. Raksturīga vajāšanas mānija, murgi utt. 

2. ŠIZOFRĒNIJAS „NEGATĪVĀ” (DEFICITĀRĀ) SIMPTOMĀTIKA.
Personības traucējumi – autisms (atsvešinātība no cilvēkiem), enerģētiskā potenciāla redukcija (pēc K.Conrad) vai psihiskas aktivitātes zudums (cilvēks nevēlas neko darīt, labāk visu laiku guļ). Emociju traucējumi - emocionāls trulums (vienaldzība pret truliem cilvēkiem, zūd līdzjūtība, izpalīdzība, egocentriski), “Dreifs” (cilv.sevi salīdzina ar laivu, kura plūst pa starumi -kur aizpūtīs tā būs. Apzog veikalu, bet labumu sev no tā negūst, zaga tikai tāpēc, ka citi gāja. Domāšanas traucējumi - saraustīta, paraloģiska, nesakarīga, simboliska domāšana, rezonēšana – „tukša spriedelēšana”. Gribas traucējumi – ambivalence - pretrunīgu uzvedību un pārdzīvojumu savienojums, kad pret vienu un to pašu objektu vienlaikus tiek izjusta gan mīlestība, gan naids; vēlēšanās tam tuvoties un mēģinājumi attālināties, ambitendence – „mētāšanās savās darbībās”, nevar izlemt ko un kā darīt,  hipobulija – nav gribas, intereses kaut ko darīt pašam,  negatīvisms – no visa atsakās. 
Ataktiska domāšana. Uzmanības traucējumi, atmiņas pasliktināšanās, grūtības mācīties.

Vispārēja izjūtu notrulināšanās, neadekvāta reakcija, motivācijas trūkums, apātija, enerģijas un intereses trūkums, cilvēks norobežojas no apkārtējiem, ieraujas sevī, atsakās iziet no mājas, kļūst nevīžīgāks. 

3. MŪSDIENU UZSKATI PAR ŠIZOFRĒNIJAS ETIOLOĢIJU UN PATOĢENĒZI.
Multifaktoriāla.
Ģenētika - predispozīcija (lielāka iespēja saslimt ar šizofrēniju ir tad, ja šī slimība ir kādam no vecākiem, brālim vai māsai), apkārtējā vide agrīnā bērnībā, neirobioloģiskie faktori, kā arī psiholoģiskie un sociālie procesi ir nozīmīgi slimību veicinoši aspekti, lai arī neviens no tiem nav apstiprināts kā tās galvenais cēlonis. Pašreizējā psihiatriskā izpēte koncentrējas uz neirobioloģisko faktoru apzināšanu, taču diemžēl skaidrs organisks cēlonis tā arī nav atrasts. Daudzo iespējamo simptomu kombināciju dēļ notiek diskusijas par to, vai šī diagnoze attiecināma uz vienu slimību, vai vairākiem savstarpēji nesaistītiem sindromiem. Par spīti etimoloģijai, šizofrēnija nav tas pats, kas disociatīvi personības traucējumi, lai arī nereti tā tikusi dēvēta par multipliem personības traucējumiem jeb sašķeltu personību. Vēl aizvien šīs divas diagnozes sabiedrībā tiek jauktas.

Šizofrēnijas etioloģija nav noskaidrota, un pēc pašreizējo pētījumu datiem uzskata, ka nozīme varētu būt sekojošiem faktoriem.   Pārmantojamība (ģenētiskais faktors). Jo tuvāka kādai personai radniecība ar šizofrēnijas slimnieku, jo lielāks risks saslimst. Šizofrēnijas saslimstības risks starp pacienta tuvākajiem radiem (bērni, brāļi, māsas)  ir aptuveni 10%. Bet šizofrēnija var parādīties sporādiski, ģimenēs, kurās nekad nebija šizofrēnija. Neirobioloģiskais pamats. Pati izplatītākā teorija ir dopamīna hipotēze. Smadzenēs notiek dopamīnerģiskas sistēmas hiperaktivitāte. Dopamīna hipotēze balstījās uz antipsihotisko medikamentu efektivitāti ārstējot psihozes (bloķē dopamīn receptorus)  un dažādu medikamentu (kokaīns, amfetamīns) spējām, stimulējot dopamīnerģisko sistēmu, var provocēt šizofrēniju. Pēcnāves smadzeņu pētījumi pierāda, ka pacientiem slimiem ar šizofrēniju ir lielāks dopamīnu receptoru skaits specifiskos subkortikālos kodolos, nekā veseliem cilvēkiem. Diskrēti cerebrāli bojājumi. Nesenos pētījumos atklātas strukturālas un funkcionālas smadzeņu izmaiņas pieres un deniņu daivās, salīdzinot pacientus ar un bez šizofrēnijas. Psihosociālie faktori. Pirms šizofrēnijas, manifestācijas periodā, slimnieka dzīvē notiek svarīgākie notikumi (“dvēseles sitieni”). Emocionāli iespaidi, piemēram, kritiska radinieku attieksme pret pacientu var provocēt šizofrēnijas uzliesmojumu. Pacientiem, kuriem ir nemierīgi dzīves (ģimenes) apstākļi, palielinās recidīvu skaits.

 

4. SSK – 10 KRITĒRIJI ŠIZOFRĒNIJAS DIAGNOSTICĒŠANAI.
Ne mazāk, kā 1 kritērijs no sekojošiem vai: 
domu atbalsis, raidīšana, atņemšana, uzspiešana;
raidītas, uzspiestas sajūtas, kustības, domas;
komentējošas, nosodošas balsis trešajā personā. 
Vai 2 pazīmes: 
dīvainas, fantastiskas murgu idejas;
nesakarīga, saraustīta, paraloģiska domāšana, dīvainas asociācijas;
apātija, trulums, nabadzīga valoda, trūcīga mīmika;
pasivitāte, sociāla norobežošanās, vientulības meklēšana;
samazināta emocionalitāte un spējas pārdzīvot, paradoksālas reakcijas.
 
(1 kritērijam vai 2 pazīmēm ir jābūt vairāk par 1 mēnesi.)

5.  PARANOIDĀ ŠIZOFRĒNIJA.
F20.0. Biežākā forma. Laika kritērijs: simptomu ilgums – 1 mēnesis. Uzliesmojuma struktūrā dominē pozitīvie simptomi: paranoīdie (izsekošanas, attiecību, vajāšanas, iedarbības, kaitēšanas, īpaša nozīmīguma, greizsirdības) murgi; draudošas, pavēlošas verbālas pseidohalucinācijas, psihiskie automātismi (izvērsti vai atsevišķu simptomu veidā), retāk ožas vai garšas halucinācijas. Primāra negatīvā simptomātika var būt, bet reti, tā pieaug ar katru uzliesmojumu. Nepārtrauktas norises gadījumā ārstēšanas rezultātā izdodas samazināt pozitīvās simptomātikas intensitāti, bet neizdodas panākt pilnīgu izveseļošanos. Dominē relatīvi stabili, bieži paranoīdi murgi, ko parasti pavada halucinācijas, it īpaši dzirdes halucinācijas un uztveres traucējumi. Afektīvu, grības un runas traucējumu, kā arī katotonisku simptomu vai nu nav, vai tie ir relatīvi nenozīmīgi. 
-----
Izsekošanas, kaitēšanas, īpaša nozīmīguma, greizsirdības murgi. Komentējošas, draudošas, pavēlošas balsis. Ožas, dzirdes, viscerālās halucinācijas. Emociju, gribas un domāšanas traucējumi nav tik izteikti.

6. HEBIFRĒNĀ ŠIZOFRĒNIJA
F20.1. Laika kritērijs: simptomu ilgums – 1 mēnesis, tomēr dg precizēšanai bieži nepieciešams ilgāks klīniskās novērošanas periods. Raksturo neadekvāts, tukšs, muļķīgi pacilāts noskaņojums, ko pavada manierīgums, grimasēšana, haotisks uzbudinājums. Murgu idejas fragmentāras, nesistematizētas, uztveres traucējumi – īslaicīgi. Kontaktu ar pacientu būtiski traucē saraustīta, dezorganizēta domāšana un runa. Strauji attīstās negatīvā simptomātika un darba nespēja. Norise biežāk nepārtraukta, iespējams slimības sākums ar epizodisku norisi. Uzvedība ir neprognozējama un bezatbildīga. Ir manierība. Garastāvoklis ir sekls un neadekvāts, domāšana dezorganizēta, runa nesakarīga. Ir tieksme uz sociālo norobežošanos. Prognoze ir slikta, jo strauji attīstās negatīva simptomātika, it īpaši sociāla norobežošanās un gribas zudums. Parasti diagnosticē tikai pusaudžiem vai jauniešiem.
-----
Murgi un halucinācijas fragmentāri, neizteikti. Izteikts un patstāvīgs emocionālais blāvums vai emociju zudums, neadekvātas emocionālas reakcijas. Uzvedība nemērķtiecīga, nesakarīga. Izteikti domāšanas traucējumi, kas izpaužas nesakarīgā, haotiskā runā. 

 7. KATATONĀ, FEBRĪLĀ ŠIZOFRĒNIJA. 
  F20.2 Laika kritērijs: simptomu ilgums – 1 mēnesis. Smagi gribas un kustību sfēras traucējumi – katatonija. Katatons stupors – pazemināta/iztrūkst atbildes reakcija uz ārējiem stimuliem; mutisms, negatīvisms, muskuļu rigiditāte, vaska lokanība. Katatons uzbudinājums – bezmērķīga, stereotipa, neprognozējama, nekoriģējama motora aktivitāte. Var būt arī citi pozitīvie simptomi, bet tie nenosaka stāvokļa smagumu, katram uzliesmojumam seko strauja negatīvās simptomātikas attīstība un straujš darba spēju zudums. Oneiroīdās katatonijas (apziņas aptumšošanās) variants norāda uz tendency remitēt, bet licīdās katatonijas (“tukša” apziņa) gadījumā uz tendenci traucējumiem ieilgt. Dominē spilgti psihomotoriski traucējumi, kas var būt ar pretējām izpausmēm un mainīties starp hiperkinēzi un stuporu, vai automātisku pakļaujamību un negatīvismu. Var būt ilgstošas spaidu pozas un stāvokļi. Raksturīga pazīme ir krasa uzbudinājuma epizodes. Katatonie simptomi var kombinēties ar sapņiem līdzīgiem (oneiroīdiem) stāvokļiem ar dzīvam scēniskām halucinācijām. 
-----
Vismaz 2 ned.periodā jābūt: katatons stupors vai uzbudinājums (pliks skrien pa ielu), dīvainas nedabīgas pozas, vaskveida valkanība, rigiditāte (poza saglabājas,lai arī to mēģina izmainīt), negatīvisms – neizpilda komandas vai pretojas to veikšanai. 

  8. VIENKĀRŠĀ ŠIZOFRĒNIJA.
F20.6 Laika kritērijs: traucējumu ilgums lielāks par 1 gadu. Traucējumi, kam raksturīgas lēnas, bet nepārtraukti pieaugošas uzvedības dīvainības, nespēja iekļauties sabiedrībā un vispārējas produktivitātes samazināšanās. Raksturīgi, ka negatīvā simptomātika – pakāpeniski pieaug,  (piem. emocionālais trulums, grības zudums) attīstās bez kādiem iepriekšējiem acīmredzamiem psihotiskiem simptomiem. 
-----
Vismaz 1 gada laikā novēro sekojošu simptomu pakāpenisku attīstību: Ievērojamas un pakāpeniskas personiskās uzvedības izmaiņas (interešu, motivācijas zudums, bezdarbība, bezmērķīgums, atsvešināšanās un pacients kļūst pats ar sevi pārņemts). Patstāvīgs „negatīvo” simptomu pieaugums (apātija, runas nabadzība, emocionālais trulums, iniciatīvas un interešu trūkums. Ievērojams sociālo, izglītības un profesionālo sasniegumu kritums.

9. REZIDUĀLĀ ŠIZOFRĒNIJA. 
F 20.5. Dzīves laikā ir bijuši izvērsti šizofrēnijas paasinājumi, kas atbilda visiem F20 kritērijiem. 
Pēdējo 12 mēn.laikā bijuši izteikti „negatīvie” simptomi: psihomotors gausums, pasivitāte un iniciatīvas trūkums, emocionālā nolīdzināšanās, runas un neverbālās komunikācijas nabadzība, zema sociālā aktivitāte vai problēmas ar pašaprūpi, higiēnu.

10. ŠIZOTIPISKIE TRAUCĒJUMI
F21. Neadekvāts vai “auksts” afekts, dīvainības, tendence uz sociālo atšķirību, savādi, dīvaini uzskati, maģiska domāšana, aizdomīgums, uzmācīga domāšana bez iekšējas    pretestības, somatosensoras ilūzijas, senestopātijas, deperasonalizācija, derealizācija, amorfa, apstāklīga, metafizika, stereotipiska  domāšana, dīvaina runa, tranzitoriskas, kvazi psihotiskas epizodes. 
-----
Simptomi vismaz 2 gadus. Emocijas – norobežošanās, izvairīšanās no kontaktiem, emocionāls vēsums, situācijām neatbilstošas, neadekvātas emocijas, pasīvi, klusi, sevī noslēgušies. Domāšana – uzmācīgas domas, priekšstati, noslīdoša, paraloģiska, metaforiska, rezonējoša domāšana un runa, aizdomīgums un neuzticēšanās. Sajūtas – nepatīkamas sajūtas ķermenī, īslaicīgi, pārejoši periodi ar ilūzijām un īslaicīgām halucinācijām. Depersonalizācija un derealizācija. Slimībai ir novērojams sākums. 

11. MURGI KĀ SSK – 10 DIAGNOSTISKĀ KATEGORIJA (F22) IZPLATĪBA UN KLĪNISKĀ AINA.
F. 22. Sastopami 25/100 tūkst.iedz. Sākums vidējā vecumā, hospitalizāciju maksimums 30-40 g. Klīnika – monotematiski, izkristalizējušies, patiesībai līdzīgi murgi, murgaino ideju ilgums – ne mazāk kā 3 mēneši, nenovēro halucinācijas, nav šizofrēnijai raksturīgo personības izmaiņu, var tikt novērotas depresīvas epizodes, pacientam nav verificētu organisku smadzeņu bojājumu. Erotomānija, greizsirdības murgi, īpašās izcelsmes murgi. 

12. AKŪTI UN PĀREJOŠI PSIHOTISKI TRAUCĒJUMI IZPLATĪBA UN KLĪNIKA.
F 23. psihoze attīstās 2 nedēļu laikā no pirmo slimības simptomu parādīšanās brīža, ilgst mazāk par 1 mēnesi. Robežās nepsihotisks → psihotisks stāvoklis. Polimorfa, ātri mainīga klīniskā aina. Apmulsums. Neatbilst mānijas vai depresijas kritērijiem. Šizofrēnijas simptomi. Akūts stress. Pilna izveseļošanās 2 – 3 mēnešu laikā vai ātrāk.  Klīnika – iespējami visa veida murgi un halucinācijas, emocionāli ļoti piesātināti – no laimes un ekstāzes līdz izteiktai trauksmēm un bailēm. Neatpazīst vietas un cilvēkus. Pacienti – apstinguši vai pārlieku kustīgi. Simptomi ļoti dažādi un mainīgi no dienas uz dienu, dienas ietvaros. Emocionāli saglabāti. Nav paliekošu domāšanas traucējumu. 

(Heterogēna traucējumu grupa, kam raksturīgs akūts psihotisko simptomu sākums un būtiski uzvedības traucējumi. Pieskaitīti šizofr spektra trauc. Pie pirmreizējas saslimš ar šizofr liek šo dg, jo varbūt, ka vairāk nesaslims.. F-23.0 akūti  polimorfix psihotiski traucējumi bez šizofrēnijas simptomiem- halucinācijas, uztveres traucējumi, nemiers, laimes, ekstāzes sajūta. Pēkšņs sākums beidzas dažu stundu laikā. Simptomātika strauji mainīga laikā un pēc intensitātes. Apjukums, cilvēku un vietu nepareiza atpazīšana. Kopējais traucējumu ilgums nepārsniedz 3 mēnešus. 
F-23.1Akūti polimorfi psihotiski traucējumi ar šizofrēnijas simptomiem. 
Kā F23.0 + 1 vai vairāki pozitīvie šizofrēnijas simptomi. Ilgums – līdz 1 mēnesim,  ilgāk par 1 mēnesi--> Šizofrēnija. 
F-23.2. akūti šizofrēnijai līdzīgi psihotiski traucējumi. Psihotiskie simptomi ir stabili un atbilst šizofrēnijas diagnozei, bet ilgst mazāk par mēnesi. Šeit pieskaita: Akūta nediferencēta šizofrēnija.
F23.3 citi akūti, pārsvarā psihotiski murgi- stabili murgi vai halucinācijas, kas neatbilst šizofrēnijas (F20) vai akūtu polimorfu psihisku traucējumu kritērijiem (F23.0) diagnozei. Pieder: paranoīda reakcija, psihogēna paranoīda psihoze. Ja murgi ilgst vairāk par 3 mēnešiem, dg. --> persistējoši murgi (F22), ja tikai halucinācijas ilgst vairāk par 3 mēnešiem, dg. --> neorganiski psihotiski traucējumi (F28).)

13. INDUCĒTIE MURGI IZPLATĪBA, KLĪNIKA
Sākumā murgi rodas kādam vienam psihiski slimam cilvēkam, kam ir autoritāte pārējo cilvēku vidū. Ar laiku tāda paša satura murgi attīstās arī kādam no slimniekam tuviem cilvēkiem. Var rasties vienam, daudz retāk diviem vai vairākiem cilvēkiem. Pēc slimnieka izolēšanas inducētie murgi pārējiem drīz pāriet.
Tematiski parasti runa ir par apkārtējo cilvēku ļaunprātīgu attieksmi, par kaimiņu kaitniecību, par pārliecību, ka viens no slim­niekam tuviem cilvēkiem ir smagi slims, bet ārsti pret viņu izturas nevērīgi un neārstē. Rodas psihiski veselam cilvēkam, kas nekritiski tic cita, psihiski slima cilvēka aplamajām iedomām. Slimais cilvēks, no kura ietekmējas,  parasti ir liela autoritāte. Izzūd, ja vairs nav kontakta ar šo cilvēku.

14. ŠIZOAFEKTĪVI TRAUCĒJUMI IZPLATĪBA, KLĪNIKA
F25 Endogēni psihotiski traucējumi ar labvēlīgu prognozi un lēnu negatīvās simptomātikas attīstību. Vismaz 1 mēnesi jāpastāv F20 šizofrēnijas kritērijiem. Paralēli tam pazemināts, pacilāts, jaukts garastāvoklis
Klīniski iedala: afektodominantais variants (ar tēlainiem murgiem, ar inscenēšanas murgiem, zīmrēgu murgiem), 
šizodominantais variants ( ar Kandinska – Klerambo sindromu), pacientam var būt uzliesmojumi tikai ar afektīvu simptomātiku. 
Raksturīga vienlaicīga šizofrēnijas un afektīvo simptomu attīstība. Stāvokļa smagumu un hospitalizācijas nepieciešamību biežāk nosaka šizofrēnijai raksturīgie pozitīvie simptomi. 
SSK – 10 iedala: 
šizoafektīvie traucējumi, maniakālais tips F 25.0 (1-2 šizofrēnijas raksturīgie simptomi + maniakāls uzbudinājums), 
šizoafektīvie traucējumi, depresīvais tips F25.1 (1-2 šizofrēnijas simpt. + vismaz 2 tipiskie depresijas simptomi), 
šizoafektīvie traucējumi, jauktais tips F 25.2 (2 šizofrēnijai raksturīgie simptomi + depresīvi simptomi + maniakāli simptomi). 

15. AKŪTAS PSIHOZES PROGNOSTISKIE SIMPTOMI.
Laba prognoze – pēkšņs sākums, pārliecinoša, slimību izraisoša psihotrauma, afektīvi piesātināta simptomātika, domāšana netraucēta, pārdzīvo slimības simptomus, labi padodas ārstēšanai, laba līdzšinēja personības darbība, slimības atzīšana. 
Slikta prognoze – pakāpenisks sākums, psihotraumas nav bijis vai tā ir nepārliecinoša, psihotiski pārdzīvojumi bez afekta, domāšanas traucējumi, vienaldzība pret pārdzīvoto, slikti padodas ārstēšanai, slikta līdzšinēja personības darbība, slimības noliegšana.

16. REAKTĪVĀS (PSIHOGĒNĀS) DEPRESIJAS RAKSTURĪGĀS IEZĪMES. 
Gan akūtu stresoru ietekmē, gan ilgstošas psihotraumējošas situācijas gadījumā pacientam var attīstīties trauksmaini – depresīvs stāvoklis ar dažādu intensitāti. Pēc tuva cilvēka zaudējuma, šķiršanās u.c. normas gadījumā attīstās sēru reakcija. Dažkārt pacientam var konstatēt izvairīšanos no vietām/ apstākļiem, kas atgādina par psihotraumējošo situāciju, trauslu miegu ar murgainiem sapņiem, kairināmību, izmisumu un koncentrēšanās grūtības. Iespējama arī daļēja vai pilnīga psihogēna amnēzija par psihotraumējošo situāciju. Akūtā periodā pēc psihotraumējošas situācijas var dg akūtu stresa reakciju vai adaptācijas traucējumus. Adaptācijas traucējumi retos gadījumos var ieilgt līdz 12 mēn.vai ilgāk. Ja traucējumi attīstās pēc 2 ned.līdz pat vairākiem mēnešiem pēc traumējošā notikuma, var piemērot posttraumatiskā stresa sindroma dg. Tai pat laikā jau 2 mēn.pēc situācijas, ja saglabājas depresijas stāvoklis, var dg depresiju. 
Izraisa - ļoti spēcīgs stress, depresija parasti adekvāta traumas lielumam, to raksturo JASPERSA TRIĀDE: tā rodas tikai sakarā ar psihotraumējošu situāc.( dažas dienas latentais per.), tās izpausme atspoguļo situāciju, pēc situācijas atrisināšanas depresija pāriet. Raksturīgas neatvairāmas, nepatīkamas domas, kuras ir saistītas ar grūti atrisināmu situāc. Vissliktāk jūtas vakaros. Slimnieki ir satraukti, raudulīgi, kustīgi, runīgi, nav zems pašnovērtējums. Labāk padodas th. parasti nav miega trauc. Ir gadījumi, kad reaktīvā depresija it kā pāriet endogenā depr., tad jādomā, ka psihotrauma ir bijis kā provocējošs fakt. endog. depr., tā ir ENDOREAKTĪVĀ D. 

17. ENDOGĒNĀS DEPRESIJAS PAZĪMES. 
Depresīva epizode, rekurenti depresīvi traucējumi, bipolāri afektīvi traucējumi, depresijas epizode, hroniski depresīvi traucējumi – distīmija, ciklotīmija.  Jādomā tad, kad dziļa depresija radusies bez jebkāda redzama iemesla. 
DEPRESIJAS TRIĀDE: nomākts garastāvoklis, domāšanas aizture, kustību gausums. Pacienta sejā skumjas, sēž galvu nodūris uz leju, lielāko dienas daļu pavada gultā, sūdzas par nomāktību, bezizejas sajūtu, dzīvesprieka zudumu, trūkst iedvesmas, pesimistiskas domas, atceras tikai bēdīgos brīžus, miega trauc. – vakarā grūti aizmigt, no rīta pieceļas bez atpūtas sajūtas, vissliktāk jūtas rītos, pēcpusdienā, vakarpusē jūtas nedaudz labāk, samazināta ēstgriba, menstruālie trauc. Izteikti somatiskie simpt., smaguma sajūta krūtīs. Ārēju apstākļu izmaiņas īsti neizkustina no depr., parasti norise grūtāka. endogēnas depresijas pacienti ir salīdzinoši jūtīgāki pret stresu – var attīstīties DE (2,3 reizes biežāk) 

18. ORGANISKĀS DEPRESIJAS RAKSTURĪGĀKĀS IEZĪMES.
Pacientam ar organisku depresiju vienmēr jāņem vērā somātisko traucēju­mu fons vai procesi, kas izraisījuši organiskās izmaiņas CNS, Depresijas attīs­tību sekmē gan somatiskā stāvokļa pasliktināšanās (arī polipragmāzija), gan sociālās funkcionēšanas ierobežojumi (pacienta ietekmes samazināšanās ģimenē un darbā, kustību traucējumi, grūtības sevis apkopšanā). 
Raksturīgā­kās pazīmes ir astēnija, trauksmainlba un viegli (mēreni) nomākts garastāvoklis. Raksturīga ir simptomātikas pastiprināšanās pēcpusdienā, Organiskai depresi­jai raksturīgi pieaugoši atmiņas un koncentrēšanās spēju traucējumi, ko pava­da raudulīgums, augsts trauksmes līmenis, miega traucējumi, apetītes pārmai­ņas. 
Depresijas klīnisko ainu vienmēr smagāku dara sāpju simptomi un soma­tiskā stāvokļa pasliktināšanās. Organiskas depresijas gadījumā nereti novēro neiroloģisku simptomātiku, atkarībā no organisko izmaiņu lokalizācijas - jušanas traucējumus, refleksu asi­metriju, parēzes, gaitas traucējumus u.c. Organiskas depresijas slimniekiem ir raksturīgas domas par nāvi un ļoti augsts pašnāvības risks, Šīs grupas pacientiem suicīdi visbiežāk ir ilgi, rūpīgi plānoti un pabeigti. 
Somatiskas slimības, kuru gadījumā biežāk novēro depresijas simptomus: hipertireoze, hipotireoze, hiperparatireoze, cukura diabēts; iedzimtas sirdskaites, miokarda infarkts; audzēji - aizkuņģa dziedzerī, plaušās, galvas smadzenēs; izkaisītā skleroze, amiotrofā laterālā skleroze, cerebrāla išēmija, encefalīts, parkinsonisms; diseminētā sarkanā vilkēde, nodozais periarterits; hepatīts, tuberkuloze. 
Medikamenti, kuri var izsaukt depresīvu simptomātiku: beta-blokatori (propranolols), klonidīns, rezerpīns, sirds glikozīdi, lidokaīns, prazozlns; nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (diklofenaks, ibuprofēns), opiāti; kortizols, AKTH, orālie kontraceptīvie līdzekļi; neiroleptiskie līdzekļi (hlorpromazīns, triftazlns, tizercīns, klozapīns); sedatīvi un miega līdzekļi (fenobarbitāls, benzodiazepīni); amantadīns, bromkriptīns, Ievodopa, karbomazeplns, fenitolns); metronidazols, ampicilīns, nitrofurāni, tetraciklīns; antineoplastiskie līdzekļi (azatioprids, vinkristīns). Organiski afektīvi traucējumi, depresīvais tips. Demence ar papildus depresīvu simptomātiku. Adaptācijas traucējumi ar depresīvu reakciju. Depresīvi traucējumi psihoaktīvu vielu lietošanas dēļ. Pieder pie eksogēnām depresijām. Rodas pacientiem ar CNS organiskām slimībām – smadz. – asv. pat., galvas traumas, audzēji. Klīniskā ainā vienmēr ir astēnija, kā arī konkrētai slimībai raksturīgie neiroloģiskie un somatiskie simpt.

19. HIPOMĀNIJA.
Paaugstināts garastāvoklis vai aizkaitināmība, kas jāvērtē kā netipisks dotajam indivīdam vismaz 4 dienu laikā.  
Vismaz 3 no zemāk minētajiem simptomiem, kas traucē ikdienas funkcionēšanā: paaugstināta aktivitāte vai fizisks nemiers, daudzrunība, koncentrēšanās grūtības, pazemināta nepieciešamība pēc miega, paaugstināta seksualitāte, nepārdomātas vai bezatbildīgas uzvedības epizodes, paaugstināta komunikabilitāte vai familiaritāte. 
Pacientam patīkamas – radošs pacēlums, produktivitātes pieaugums, brīvības sajūta. Ātra pārslēgšanās uz nebūtiskiem kairinātājiem, kairināmība. Darbošanās ar hedonisku ievirzi (neracionāli, ekscentriski tēriņi, seksuāla neizvēlība). Suicīdi biežāki kā pie mānijas? Sliktāk padodas terapijai. Ir nedaudz pacilāts garastāvoklis. 
Raksturīga pie maniakāli depresīvās psihozes maniakālā fāzē. Šis stāvoklis pacientam it kā ir labvēlīgs (vieglāk sokas intelektuālais darbs, ­ enerģija un darbaspējas, pacilāts garast.), tomēr parasti jau ir radusies neprecīza situācijas izpratne un nepietiekami kritiska attieksme pret savām spējām. Iespējama vieglprātīga rīcība, pastiprinās alkohola lietošana. Slimnieki ir kustīgi, skaļi, ar lieliem plāniem un nodomiem, ģērbjas pārāk spilgti, pastiprināti lieto kosmētiku un rotas lietas. Bieži novēro brīvo profesiju pārstāvjiem, kad hipomaniakāli stāv. ir radošas aktivitātes personām. Bieži hipomānija kombinējas ar astēniju, tad bez pacilātā garastāv.ir uzbudināmības vājums, satraucamība, nesavaldība. Rodas bezmiegs un ¯ darbaspējas.

20. MĀNIJA BEZ PSIHOTISKIEM SIMPTOMIEM.
F 30.1 garastāvoklis ir pacilāts, neatbilstošs pacienta ārējiem apstākļiem, un var mainīties no bezrūpīgas jautrības līdz gandrīz nekontrolējamam uzbudinājumam. Pacilātību pavada pastiprināta enerģija, kas izpaužas pārmērīgā aktivitātē, runas plūdos, samazinātā vajadzībā pēc miega. Grūti koncentrēties, bieži ir liela izklaidība Sevis novērtējums parasti ir paaugstināts ar lieluma idejām un pārmērīgu pašpaļāvību, normālas sociālās aiztures zudums var novets pie vieglprātības, pārdrošas rīcības, kas neatbilst pacienta raksturam. Traucējumus neizsauc intoksikācija ar psihoaktīvām vielām vai CNS bojājums. Pārsvarā paaugstināts, ekspansīvs garastāvoklis ar aizdomīgumu un kairināmību, kas vērtējams kā neraksturīgs dotajam indivīdam. Traucējumu ilgums vismaz 1 nedēļu. Vismaz 3 no zemāk minētajiem simptomiem: hiperaktivitāte un fizisks nemiers,  daudzrunība (‘runas spiediens’), paātrināta domāšana, ‘domu skraidīšana’, nenoturīga uzmanība, strauja plānu maiņa, pazemināta nepieciešamība pēc miega, paaugstināta pašvērtība, lieluma idejas, asociāla uzvedība, neapdomīga rīcība (muļķīga uzņēmējdarbība,  pārgalvīga auto vadīšana),  izteigti paaugstināta seksualitāte, neizvēlība seksuālos kontaktos. 

21. MĀNIJA AR PSIHOTISKIEM SIMPTOMIEM
F 30.1 klīniskam aprakstam nāk klāt murgi ( parasti lieluma murgi), halucinācijas (parasti balsis runā tieši ar pacientu) vai uzbudinājums un pārmērīga motoriskā aktivitāte. Domu skraidīšana ir tik intensīva, ka pacientu nav iespējams saprast, vai viņš nav pieejams sociālam kontaktam. Mānija ir: garastāvoklim atbilstošiem psihotiskiem simptomiem, garastāvoklim neatbilstošiem psihotiskiem simptomiem, maniakāls stupors.

22. SUBDEPRESIJA (VIEGLA DEPRESIJA)
Depresijas pamatsimptomi: nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazeminātas intereses un spēja izjust prieku, nogurdināmība, enerģijas trūkums, fizisks nespēks un vājums. 
Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašnovērtējums, suicidālas domas vai uzvedība, neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi - ažitācija vai kavēšana, dažādi miega traucējumi, samazināta apetīte. 
2 ned.= 2 pamatsimptomi + vismaz 3 papildu simptomi. Šie simptomi galvenokārt ir viegli izteikti. Vieglas depresijas epizode sekmīgi var tikt ārstēta ambulatori.

23. VIDĒJI SMAGA DEPRESIJA
Depresijas pamatsimptomi: nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazeminātas intereses un spēja izjust prieku, nogurdināmība, enerģijas trūkums, fizisks nespēks un vājums. 
Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašnovērtējums, suicidālas domas vai uzvedība, neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi - ažitācija vai kavēšana, dažādi miega traucējumi, samazināta apetīte. 
2 ned.=  2 pamatsimptomi + vismaz 4 papildu simptomi, vismaz viens no simptomiem ir smagi izteikts. Pacientam ir grūtības darbā, traucēta sociālā funkcionēšana, Pacients ar grūtībām tiek galā ar ikdienas pienākumiem.

24. SMAGA DEPRESIJA BEZ PSIHOTISKIEM TRAUCĒJUMIEM
Depresijas pamatsimptomi: nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazeminātas intereses un spēja izjust prieku, nogurdināmība, enerģijas trūkums, fizisks nespēks un vājums. 
Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašnovērtējums, suicidālas domas vai uzvedība, neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi - ažitācija vai kavēšana, dažādi miega traucējumi, samazināta apetīte. 
Spilgti izteikti visi trīs depresijas pamatsimpto­mi, kā arī vismaz 4 papildu simptomi, Depresijas klīnisko ainu smagāku dara iz­teikta trauksme vai apātija. Pacients nespēj strādāt, nespēj veikt vienkāršus ikdienas darbus. Jālemj jautājums par stacionāru ārstēšanu.

25. SMAGA DEPRESIJA AR PSIHOTISKIEM TRAUCĒJUMIEM
Depresijas pamatsimptomi: nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazeminātas intereses un spēja izjust prieku, nogurdināmība, enerģijas trūkums, fizisks nespēks un vājums. 
Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašnovērtējums, suicidālas domas vai uzvedība, neizlēmība, grūtības plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi - ažitācija vai kavēšana, dažādi miega traucējumi, samazināta apetīte. Smagas depresi­jas klīnisko ainu papildina attiecību inscenēšanas, vajāšanas murgu idejas; ļau­na, izsmejoša satura dzirdes halucinācijas vai ožas halucinācijas. Iespējams depresīvs stupors.

26. REKURENTI DEPRESĪVI TRAUCĒJUMI 
F33. Rekurenti depresīvi traucējumi (RDT) ir klasiskā un biežāk sastopamā depre­sijas norises forma. RDT gadījumā pacientam anamnēzē nav datu par mania­kālu stāvokli vai jauktu afektlvu stāvokli. RDT var sākties jebkurā vecumā, bie­žāk aptuveni 30 gadu vecumā. Iespējams, ka anamnēzē pacientam bijusi vieg­la/vidēji smaga DE, kura nav ārstēta. Neatkarīgi no tā, vai pašreizējā depresijas epizode tikusi ārstēta, vai iestājusies spontāna remisija, 50-85% gadījumu jārē­ķinās ar sekojošiem, atkārtotiem depresijas uzliesmojumiem (Keller 1986). Aptuveni 60% depresīvo traucējumu recidivē 1 -5 gadu laikā, aptuveni 30% depresijas epi­zožu beidzas ar reziduālu simptomātiku (HAMD 8-14 p.), 5-10% - hronificējas. 
Riska faktori atkārtotiem depresijas uzliesmojumiem: trīs depresijas epizodes anamnēzē, agrīns slimības sākums, reziduāla simptomātika starp epizodēm, papildu komorbīdi stāvokļi (trauksme, OKT u.c,), hroniska somatiska slimība kā blakusdiagnoze, pašnāvības mēģinājumi anamnēzē, depresija ar psihotiskiem traucējumiem anamnēzē, sociālās funkcionēšanas traucējumi. 
RDT norises tipi: 
atkārtotas depresijas epizodes ar pilnīgu atveseļošanos periodā starp epizodēm; 
atkārtotas depresijas epizodes, starp epizodēm konstatējama reziduāla de­presijas simptomātika; 
atkārtota, hroniska depresijas epizode, epizodes ilgums > 2 gadi. 
Vidējais epizodes ilgums ir 6 mēneši, tas nosa­ka vēlamo depresijas medikamentozās ārstēšanas ilgumu. Atkārtotu depresijas epizožu smagums un norises ilgums vienam pacientam lielākoties ir līdzīgs. 3-6% iedz. ik gadu slimo ar depresiju, 20% iedz. dzīves laikā pārciešs vismaz 1 depresijas epizodi. Siev. 18 – 25%, vīr. 7 – 12%. 35 – 50% pacientu negriežas pēc palīdzības. 
Etioloģija – nav zināma, daudzu faktoru mijiedarbība, ģenētiska predispozīcija, neiromediatoru vielmaiņas trauc.(Ser, NA, DOPA). 
Klīnika: simptomiem jāpastāv vismaz 2 ned. 
Garastāvoklis – nomākts, grūtsirdīgs, raudulīgs, pesimistisks. 
Kustības un uzvedība – gausas, stūrainas, inertas, bezdarbība, interešu un dzīvesprieka iztrūkums. 
Domāšana – gausa, bremzēta, koncentrēšanās grūtības, “pasliktināta atmiņa”, vainas apziņa, bezcerības sajūta, nepārliecinātība par sevi. Somatiskie simptomi – pastiprināta nogurdinātība, trausls, virspusēja miegs, nedod atpūtu,­ vai ¯ apetīte, izzūd garšas sajūta, kūtra zarnu darbība, ¯ interese par baudu no seksa, potences trauc., menstr. cikla trauc.

27. BIPOLĀRI AFEKTĪVI TRAUCĒJUMI
F 31.Bipolāriem afektīviem traucējumiem (BAT) raksturīgi pacilātības, paātrinātas domāšanas un paaugstinātas kustību aktivitātes periodi (mānijas), kas mijas ar depresijas periodiem. Aptuveni 10-20% pacientu ar RDT (rekurenti depresīvi traucējumi) dzīves laikā depresijām var pievienoties (hipo) maniakāli stāvokļi, tad diagnoze jāmaina uz BAT. 
Izšķir BAT 1 tipu, kad pacientam anamnēzē ir galvenokārt mānijas un retas subdepresijas, un BAT 2, kad pacientam biežāk ir depresijas un retāk - (hipo) mānijas. BAT depresijas klīniskā aina ir līdzīga unipolāras depresijas uzliesmo­jumam. Biežāk ir vērojamas t.s. atipskās depresijas pazīmes - miegainība, apā­tija, pastiprināta apetīte. BAT sākas agrāk - aptuveni 20 gadu vecumā, ģime­nes anamnēzē BAT ir biežāk nekā RDT, salīdzinot ar RDT, biežāk ir alkohola atkarība kādam no tuviem radiniekiem. Smagākais no BAT norises veidiem ir rotējošais vai kontinuālais tips (rap/d cycling, angl.), kad viena afektīvo traucējumu fāze nomaina otru dažu nedēļu, dienu vai pat stundu laikā. BAT ārstēšanas pamatā ir garastāvokļa stabilizatoru nozīmēšana - litija sāli (Contamnol), karbomazepīns (Timonil, Finlepsin), valproiskābes atvasināju­mi (Orfiril, Depakin). 
Bipolāras depresijas gadījumā antidepresanti nozīmējami ļoti piesardzīgi, īsāku laika periodu (3-4 mēneši), jāizvēlas AD, kuriem ir zemāks risks izsaukt fāzu mainu. BAT 1 – 0,4-1,6%; BAT 2 <0,5%. BAT 1 populācijā 0,4 - 1,6%, BAT 2 - 0,5%, bipolārā spektra traucējumi - 3,7%, vīriešiem un sievietēm vienādi, 1/3 veic suicīda mēģinājumus, 10-20% tos realizē, paaugstināts kardiovaskulāro un ļaundabīgo audzēju biežums, slimības sākums 15-19 g.v., līdz pirmajai ārstēšanai un hospitalizācijai bieži paiet 5-10 gadi, nepietiekami novērtēti tiek bipolāri simptomi bērniem un pusaudžiem (biežāk zēniem), pēc 60 gadu vecuma afektīvas svārstības biežāk sekundāras somātiskai patoloģijai. 
Cilvēki ar augstu radošu potenciālu, talantīgi mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki, veiksmīgi biznesmeņi, personības pārmaiņas nav spilgtas, iespēja efektīvi un saudzīgi ārstēties. Nespēja izmantot savus talantu. ilgstoša darba nespēja, bieža darba maiņa, augsts pašnāvības risks, ģimenes sairšana, augsts vielu atkarības risks, kritikas trūkums, nevēlēšanās ārstēties. 
Atziņas par BAT: 85,1% pacientu agrāk ārstējušies stacionārā, vidēji 3 reizes, saslimšanas sākums starp 15-19 g. (vidēji 17,5), 50,3% BAT pacientu ir veikuši pašnāvības mēģinājumus, biežāk depresijas epizodes laikā, 54% pacientu ģimenes anamnēzē ir BAT, 32% - RDT, BAT pacientiem ir augsts profesionālās funkcionēšanas traucējumu līmenis, kaut gan 90% pacientu ir vidusskolas  un 1/3  koledžas izglītība, ap 65% pacientu ir bez darba un 40% ir nepieciešamība pēc sociālajiem pabalstiem un invaliditātes, depresīvo traucējumu biežums pēdējo 6 mēnešu periodā pirms pacients ir aptaujāts ir 2 reizes lielāks kā mānijas (63,6% un 33,1%). BAT smagums: BAT sākums ap 25 gadu vecumu, samazina dzīvi par apmēram 9 gadiem, pacienti zaudē 14 profesionāli produktīvas dzīves, pacienti zaudē 12 gadus no vesela cilvēka dzīves, PVO (2000g.) – BAT ir 5. smagākais darba nespējas cēlonis jauniem pieaugušajiem. 
BAT varianti: tikai viena mānijas vai jaukta afekta epizode dzīvē, pārsvarā mānijas vai jaukta afekta epizodes un vismaz viena sub/depresija, pārsvarā depresijas un vismaz viena hipo/ mānija, rotējošais kontinuālais tips (rapid cycling, ātro fāzu maiņu), 4 un vairāk garastāvokļa traucējumu epizodēs 1 gada laikā, sekundāra hipo/ mānija, ko izsauc AD, ciklotīmija , depresija pacientam ar ciklotīmu tempermentu vai pacientam ģimenes anamnēzē ir bipolāri traucējumi. 
Atkārtoti BAT izraisa: Alkohola kaitējoša lietošana un atkarība, aktivējošu medikamentu lietošana, psihostimulātoru lietošana, GS pārtraukšana BAT pacientam, NL un AD lietošana – fāzes inversija, miega režīma traucējumi, diennakts darbs, strauja smēķēšanas atmešana, ceļošana pār vairākām laika joslām, stress, konfliktu situācijas. 
Uz sliktu prognozi norāda: Agrs slimības sākums (arī pirms puberitātes), komorbīda vielu atkarība <60%, konflikti ar tiesībsargājošām iestādēm, rezistence pret terapiju (medikamentu devas?), disforija, psihotiski traucējumi uzliesmojuma laikā, slikta sociālā funkcionēšana pirms saslimšanas. Līdzestības un kritikas trūkums. Sastop 1% iedz., vīr. = siev., sākas pusaudžu g, vid. vecums 20 – 30 g. Etioloģija – nav zināma, noteikta loma pārmantojamībai(ja viens vecāks slims, risks ap 30%, ja abi – 50-75%). 
Klīnika – Maniakālais sindr., simptomiem jāpastāv vismaz 7 dienas. Garastāvoklis – pacilāts, jūsmīgs, enerģisks, nepamatoti optimistisks. Kustības un uzvedība – ātras, plašas amplitūdas, haotiskas, nevar ilgstoši nostāvēt vienā vietā, pārmērīgi kustīgi, neievēro distanci, sociālās uzvedības normu zudums, vieglprātīga un bezatbildīga rīcība. Domāšana – paātrināta, ātri pārlec no vienas tēmas uz otru, grūtības koncentrēties, paaugstinās pašvērtējums. Samazinās vajadzība pēc miega, hiperseksualitāte. 
Depresīvs sindr. -  simpt. vismaz 14 dienas. Jaukts sindr. – maniakālais + depresīvs sindr. – pastāv paralēli vismaz 14 dienas.

28. CIKLOTĪMIJA
Vieglas nepsihotiska līmeņa garastāvokļa svārstības. Vieglas pacilātības periodi mijas ar subdepresīviem periodiem, norise hroniska. Neviens afektīvo traucējumu periods nesasniedz ne vieglas depresijas epizodes, ne hipomānijas intensitāti. Ciklotīmija dzīves laikā var attīstīties par bipolāriem afektīviem traucējumiem. Ciklotīmija 0.4-1%. pieder pie afektīviem trauc. F 34.0, sastop < 1% iedz., sākas 15 – 25 g vec. Tā ir maniakāli depresīvās psihozes vieglākā forma. Mijas hipomānijas (strādā pa 3) ar subdepresijām (neko negribas). Dod garastāvokļa stabilizatorus (lamictal 150-200 mg), pretepilepsijas prep, atipiskos neiroleptiķus. Iedarbojas pēc mēneša. Klīnika – 2 gadu garumā pazemināta un pacilāta garastāvokļa epizodes, kas nesasniedz izteiktas depresijas vai mānijas līm. Raksturīgs subdepresīvs, attiecīgi hipomaniakāls sindroms ar visumā pareizu uzvedību. Parasti ir pacilāts garastāvoklis ar tieksmi darboties, saīsinās miega ilgums. Šādi pacienti parasti pie ārsta negriežas. 
Iegūtā ciklotīmija – rakst. pie šizofrēnijas, kad pēc akūtā uzliesmojuma ilgstoši saglabājas afektīvie trauc., biežāk depresija vai garastāvokļa svārstības

29. DISTĪMIJA.
F 34.1 Distīmija; sastopama 4,5% iedzīvotāju; sākas 15 – 25 g.v.; 
Klīnika: 2 gadu garumā gandrīz pastāvīgi pazemināts garastāvoklis, kas nesasniedz izteiktas depresijas līmenī, normāla garastāvokļa periodi ir īsāki par 1-2 nedēļām. Nekad neatgriežas N garast līmeni. Aizkaitināmība, tieksme ķildoties, viegli apvainojas. Tā arī nodzīvo, reti meklē dr, jo nav dziļa depr. Visvairāk traucē tuviniekus. Pieder pie depresīviem trauc, no pubertātes vecuma novēro subdepresīvas epizodes (atkārtotas), kas pavada visu mūžu. Vismaz 2 gadus ilgs subdepresīvs stāvoklis, kas nesasniedz vieglas depresijas epizodes smagumu. Dubulta depresija – rekurentas depresijas epizodes uzslāņojas distīmijai. Pacientam ar dubulto depresiju parasti novērojami sociālās funkcionēšanas traucējumi.

30. ALCHEIMERA DEMENCE. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Sievietēm vairāk, ar difūzam izmaiņam , jo kļūst aktīvāk ACH šūnas, tāpēc ārstēšanā izmanto ACH – esterāzes inhibitorus (peim., Aricepts, Escelon).Dzīvildze 5-8g. (ja neārstē), galvenokārt no sirds apstāšanās, elpceļu paralīzes. Alcheimera slimība bieži sievietēm, kas nelieto HAT. Ir pētījumi, kuri rāda, ka cilvēks, kas lietoja NSAIDS ir samazināta iespēja saslimt.
Slimība sākas involūcijas vecumā pamazām (agrīna – līdz 65.g., vēlina – pēc 65.g), ar gruti pamanāmiem atmiņas traucējumiem. Bieži novērojama dezorientācija, Tipiskos gadījumos drīz pēc tās parādās un vienlaikus ar plānpratības padziļināšanos pastiprinās perēkļveida kortikālo bojājumu simptomātika. Atmiņas traucējumu dinamika ir visuma nespecifiska. Sākas progresējoša amnēzija, pievienojas reprodukcijas traucējumi un agrāk iegaumētais materiāls no atmiņas pamazām sāk zust pretēji tam, kā tas tika apgūts, - sākumā pēdējā laikā apgūtais, mazāk automatizētais un vājāk piesavinātais, vēlāk – senākais, labāk apgūtais un vairāk automatizētais. Vēl vēlāk – pilnīga amnestiska dezorientācija: vairs nezina, kur atrodas, nespēj iegaumēt savu palātu un gultu, nepazīst personālu un savas ģimenes locekļus. Rodas spoguļa simptoms – slimnieks nepazīst savu attēlu spogulī. Runas traucējumi sākas ar amnestisko afāziju. Amnestiskai afāzijai pievienojas un tai uzslāņojas sākumā sensora, pēc tam motoriksa afāzija. Vienlaikus ar demences ↑ slimnieki vairs nesaprot ne pašu, ne citu teikto, taču runas aktivitāte paliek – šķietamās sarunas simptoms. Runā tipiska ir – logoklonija – īpatnēja stostīšanās, zilbju atkārtošana vārda vidū.

Tā kā slimniekam atrofijas anatomiskās lokalizācijas dēļ:
·   agri zūd spēja diferencēt priekšmetus un to daļas telpā, 
·   atšķirt labo pusi no kreisās, augšu no apakšas, 
·   agri parādās traucējumi rakstībā (nespēj uz baltas lapas precizēt raksta sākumu, nevar ieturēt līniju, kļūdas to burtu rakstība, kuri pēc izskata ir līdzīgi, piemēram, jauc “R” un “B”), vēlāk rakstītais stāv no savilktiem apļiem un svītrām, bet ne saprotamiem vārdiem.
Iespējami psihotiski traucējumi, kas atgādina eksogēnas psihozes – var būt rudimentāras halucinācijas un nesistematizēti murgi, parasti ar kaitēšanas tematiku.
Somatiskais stāvoklis  ar laiku pasliktinās. Iestājas marasms. Iespējami endokrīni traucējumi, piemēram, ♀ rodas sejas apmatojums.

Atrofiska procesa noslēguma slimnieki klūst aspontāni un akinētiski:
viņi ir kopjami, jo augu dienu guļ embrionālā pozā,
ir pilnīgi bezpalīdzīgi,
un kontakts ar viņiem vairs nav iespējams
Tālās atrofijas stadijas ir atrodami motoriskie šabloni, kuru analogi meklējami agrīnas filoģenētiskās attīstības etapos. Piemēram, ja pacientam tuvina kadu priekšmetu, to viņš fiksē ar skatienu, pagriež galvu un tiecas satvert ar muti.

31. ALCHEIMERA SLIMĪBAS OTRĀS STADIJAS SIMPTOMĀTIKA.
Dēmences simptomi. Raupji, dusmīgi, viegli aizkaitināmi, raksturīgi dziņu traucējumi. Nav kritika pret sevi un savu slimību, stāvokli. Totāla atrofiska dēmence – vairs tikpat kā nav pelēkā viela.

32. ASINSVADU DEMENCE. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.

tipiska veidā dēmence mēdz būt pacientiem ar asinsvadu slimībām (ar cerebrālo aterosklerozi, smadzeņu sifilisa gad-mos). Sākumā cieš t.s. intelekta instrumentālās funkcijas, bet spriešanas spējas saglabajas ilgāk, tādēļ pacienti pret savu stāvokļi izturas kritiski, paši pamana atmiņas pavājināšanos, grūtības koncentrēties, darba spēju pavājinašanos.

Vaskulāra demence iestājas pakāpeniski.
1. Uzmanības traucējumi. Rodas sakarā ar uzmanības apjoma sašaurināšanos. Sevišķi lielas grūtības pacientiem rada uzmanības pārslēgšana 
2. Atmiņas traucējumi. Vispirms rodas elektīvas reprodukcijas traucējumi – visagrāk no atmiņas izzūd tie fakti, kas iegaumēti mehāniski, agrī ↓ spēja atcerties bijušos notikumus hronoloģiska secībā, atškirt agrākus notikumus no vēlākiem.
3. Domašānas traucējumi. Spriešanas spējas ir traucētas mazāk nekā atmiņa un uzmanības koncentācija. Slimnieki strada lēnāk, tomēr visumā savus pienākumus veic. Viņi gan nereti iestrēgst sīkumos, pazaudē centrālo domu, un darbs kļūst mazāk produktīvs.
4. Adaptācijas grūtības. Pacienti salīdzinoši labi spēj tikt galā ar ierastu darbu ierasta stereotipā, tikai ar lielām grūtībām spēj to mainīt. Raksturīgi, ka, mainoties personības īpašībām, pastiprinās pacientu personības īpatņības, tās ar laiku saasinās, pat KARIĶĒJAS. Parasti saasinās rakstura astēniskās īpašības, t.i., cilvēki, kuri agrāk bija devīgi, kļūst izšķeērdīgi, runīgie – pļāpīgi, emocionālie – pārlieku jūtīgi.

33. ASINSVADU PSIHOZE. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Akūtas (pie ak asrites trauc smadz) un ilgstošas.
· Delīrijs pie ak trauc (apjukums, dezorientāc, ķer “vaboles”);
· kaitēšanas murgi – ar tālu prgresējušu sterosklerozi (tantuku komunālā dzīv virtuvē); grūti th, jo nepanes nevienu neiroleptiķi.
· Depresija – izteikta trauksme, astēnija, psihoorganisks fons (intelekta ¯ - domāšanas, atmiņas, spriedumi).
Kupēšanai ieteicams Diazepāms

34. SIMPTOMĀTISKI PSIHISKI TRAUCĒJUMI, KAS RADUŠIES NO SOMĀTISKĀM SLIMĪBĀM.
1. Delīrijs 
2. Demence
3. Amnestiskais sindroms:
Rertogrāda amn – zaudē atmiņu uz notikumu pirms saslimšanas
Anterogrāda amn – zaudē atmiņu uz notikumu pēc saslimšanas
4.  Organiskas halucinācijas
5.  Organiskais murgu sindroms
6.  Garastāvokļu traucējumu sindroms organiska rakstura
7.  Personības traucējumu sindroms organiska rakstura
8. Uzmācības sindroms organiska rakstura 

35. PSIHISKIE TRAUCĒJUMI GRŪTNIECĪBAS PERIODĀ. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
atkarīgs no personības tipa, cik garīgi stabila bija pirms grūtniecības. Visbiežāk neirotiski trauc:
§ Trauksmes – fobiskās neirozes (vai es visu pareizi daru, kāds būs bērns)
§ Somatoformi trauc – sirdsklauves, reiboņi (veģetodistonija);
§ Astenodepresīvi trauc – ja nenokārtota sadzīve.
Ja paciente jau ir garīgi slima, būs paasinājums, arī epileptiķēm. neko īsti nevar nozīmēt th. 
!!!!!Benzodiazepīni ļoti kaitīgi bērnam!!!!!

36. PSIHISKIE TRAUCĒJUMI PĒCDZEMDĪBU PERIODĀ. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
līdz tam veselām sievietēm var būt šādas psihozes:
§ Depresijas, 
§ Maniakālais sindr;
§ Katatoni oneiroīds sindr.
§ Ja komplik dzemd, daudz šuves – delīrijs (bezmiegs, bailes)

37. PSIHISKO UN UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMU PSIHOAKTĪVO VIELU LIETOŠANAS DĒĻ, GALVENIE VIELU VEIDI, TO IZSKATS, PAZĪMES.
Psihoaktīvo vielu lietošanas veids, kas rada veselības bojājumu. Bojājumi var būt somatiskie- hepatīts; un psihiskie – depresīvas epizodes pēc lielu alkohola devu lietošanas.

38. ATKARĪBAS SINDROMS, GALVENĀS PAZĪMES, ATŠĶIRĪBAS DAŽĀDU ATKARĪBU IZRAISOŠĀM VIELU GRUPĀM.
Liecina par to, ka slimnieka uzvedību arvien vairāk sāk ietekmēt izdzertā alkohola deva. Pacients psihiski un fiziski kļūst arvien vairāk no tā atkarīgs, kas izpaužas 
1) tieksme pēc alkohola; 
2) paškontroles zudumā; 
3) abstinencē – paģiru sindromā pēc dzeršanas pārtraukšanas.

39. ABSTINENCE, GALVENĀS PAZĪMES, ATŠĶIRĪBAS DAŽĀDU ATKARĪBU IZRAISOŠĀM VIELĀM.
Abstinence – pārtraukšana rada psihiskus un fiziskus traucējumus, kuri, atkal lietojot vielu, samazinās. Trauksme, bezmiegs, psihomotors uzbudinājums. Par atšķirībām skatīt atsevišķus jaut par konkrētām vielām.
Opiāti - nemiers, žāvāšanās, acu asarošana, caureja;
Alkohols - veģetatīvi traucējumi, psihotiski traucējumi, delīrijs;
40. ALKOHOLISMS, STADIJAS, INTOKSIKĀCIJA, ABSTINENCES SINDROMS.
Izšķir 3 stadijas:
1) sākuma jeb neirostēniskā stadija
2) vidējā jeb narkomāniskā stadija
3) gala encefalopātiskā stadija
Visas stadijām ir rakurīgs narkomāniskais sindroms, kas sastāv no 1) atkarības sindroma un 2) izmainītas reaktivitātes sindroma.
Pirmā stadija Galvenie simptomi: tieksme pēc alkohola. Mazinoties kvantitatīvai kontrolei, pacients, reiz sācis dzert, vairs nevar apstāties- dzer, kamēr reibums  no viegla pāriet smagā. Pie galda tas manāms kā loka apsteigšanas simptoms- steidzināšana pacelt glāzi, priekšlaicīgi uzsaucot tostu, ir zudis alkohola kvalitātes izvēlīgums. Tomēr nepieciešamības gadījumā pacients dzeršanu prāta kontrolē vēl spēj apturēt. Pieaugot tolerancei, lai rastos eiforija, iepriekšējās alkohola devas vairs neapmierina, tāš nākas vairākkārt palielināt. Abstinence vēl nav radusies , bet stāvokli nākamājā  dienā ietekmē intoksikācijas sekas, kas gk. izpaužās somatiski.
Otrā stadija Visi I stadijas simptomi kļūst smagāki, mainās to izpausme un parādās jauna pazīme- abstinences sindroms. Mainoties reibuma raksturam, parādās dzeršanas periodi vai notiek pastāvīga pārmērīga alkohola lietošana. Saasinās pacienta premorbīdās rakstura īpašības, arvien vairāk sāk dominēt psihopatoīdi reibuma varianti ar eksplozivitāti un teatralitāti, kas gan neturpinās ilgi, jo pacients ātri nomierinās. Iespējamas arī smagas histērijas vai depresijas epizodes ar bezcerības sajūtu. Tieksme pēc alkohola sāk parādīties spontāni- slimn aktīvi meklē iespēju iedzert. Kvantitatīvās kontroles zudums ir raksturīgs ar to, ka pacients, iedzeris noteiktu kritisko alkohola devu , zaudē spēju dzeršanu pārtraukt. Tolerance pret alkoholu pieaug, sasniedzot maximumu, un pēc tam turpinās “plato” līmenī. Devas, kas rada reibumu ir vislielākās visā slimības laikā. Alkohola amnēzija kļūst pastāvīga un pieņem palimpsesta raksturu- slimn ir aizmirst kādu laika posmu no iepriekšējā vakara dzeršanas, lai gan īpašu , pat kustību traucējumu, nav bijis.(autopilots). Abstinences sindroms- somatiski izpaužas ar salauztības sajūtu, smagu galvu, galvassāpēm, reiboni, stipru svīšanu, drebuļiem, trīci, ēstgribas trūkumu, caureju vai aizcietējumiem, sirdsklauvēm, stiprām slāpēm, biežu urināciju, izmainītu gk/ ­ assp. Psihiski-ir raksturīga satraucamība, nemiers, nomāktība ar skumju vai disforisku nokrāsu, spēku izsīkums, rudimentāri uztveres traucējumi, hiperestēzija, miega tarucējumi. Novēro pārejošus intelekta un atmiņas traucējumus. Īpaši akcentējama izteikta tieksme pēc alkohola, lai likvidētu paģiras.ja tieksmes nav, ja alkohols slimnieka stāvokli neuzlabo, tad pareizāk ir runāt par postintoksikācijas stāvokli. Patoloģiskā tiesme pēc alkohola realizējas bez motīvu cīņas Abstinences smagums ir tieši proporcionāls alkohola līmenim asinīs, tādēļ pacienti reti kad krasi pārtrauc dzeršanu, bet devas samazina pakāpeniski, un turpmākajās dienās abstinence mijas ar nelielu reibumu.Abstinence parasti ilgst 2-5 dienas, bet var turpināties pat vairākas nedēļas. Mainoties dzeršanas formām, slimniekam ir tieksme uz periodisku vai pastāvīgu alkohola lietošanu. Mainās cilvēka personība- notiek tās īpašību saasināšanās un parādās tādas rakstura īpašības, kuras tieši var saistīt ar dzeršanu- pacients kļūst rupjš, nivelējas viņa emocionalitāte, zūd kritiskā attieksme pert dzrešanu.Remisijā šīs no jauna radušās rakstura īpašības var izzust, parasti pārejoši un atgriezeniski ir somatiskie traucējumi.
Trešā stadija Visi  II stadijas simptomi sasniedz savu maximumu, bet svarīgākā pazīme ir tolerances krišanās. Pacients apreibst jau no niecīgas alkohola devas, bet kopējā dnn deva ¯. Nozīmīgākas kļūst alkoholisma somatiskās un sociālās sekas.Atrodami īstie dzeršanas periodi un skaidri saskatāma kļūst personības degradācija. Arī šajā stadijā ir izteikta tieksme pēc alkohola , tomēr reizēm mazāka nekā II. Lai apmierinātu šo tieksmi , pacients vairs nerēķinās ar morālā vai sociālām sekām. Konstatējams ne vien kvantitatīvās kontroles zudums, bet arī situācijas kontroles zudums - vismazākā alkohola deva, kas pat vēl nerada reibumu var izsaukt nepārvaramu tieksmi pēc jaunām alkohola devām. Slimn ir gatavs zagt, izdarīt smagus noziegumus. Abstinence ir smaga, turpinās 5-­ dienas un izpaužas ar fiziskiem un psihiskiem traucējumiem. Iespējams krampju komponents, var būt pārejošs psihoorganiskais sindroms. Alkohola lietošanas forma ir remitējoša- gan periodiska, gan pastāvīga, bet visumā daudz smagāka nekā II. Mainoties reibuma raksturam , sāk dominēt epileptiformais uzbudinājums ar disforisko nokrāsu, stiprām dusmām, naidu un agresivitāti. Totāla amnēzija attiecas ne tikai uz palimpsesta laiku, bet aptver lielāku periodu, pie tam tā rodas jau pēc niecīgas dzēriena devas. Raksturīga smaga personības degradācija- gk. emocionāla notrulināšanās, ģimenes kontaktu izzušana, iniciatīvas un darbaspēju ¯. Zūd ētiskās un estētiskās normas. Pacients vismaz daļēji zaudē kritisko attieksmi pret savu stāvokli. Intelekts degradējas, līdz sasniedz demences līmeni. Somatiskie traucējumi paliek neatgriezeniski arī tad, ja pacients pārtrauc lietot alkoholu. Sociālās sekas gk. saistās ar nespēju veikt savus uzdevumus iepriekšējā apjomā. Spēj izpildīt tikai vienkāršu, elementāru darbu.  

41. ALKOHOLA PSIHOZES, VEIDI, TERAPIJA.
psihozes izraisa nevis alkohols, bet tā sadalīšanas produkti. Psihozes nerodas dzeršanas kulminācijā, bet gan vēlāk, kad alkohola saturs asinīs jau ir stipri ¯.Tas var rasties II vai  III stad.
Alkohola delīrijs Izpaužas ar aptumšotu apziņu un masīvām redzes halucinācijām. Vienlaicīgi novēro uzbudinājumu, mainīgu garastāvokli, bailes, murgus. Apziņa ir aptumšota. Pastāv arī somatiskie , gk. veģetatīvi traucējumi. Sākas vairākas stundas vai dienas pēc alkohola lietošanas uz smagu paģiru fona, bet reizēm vēl turpinoties dzeršanas periodam, tikai samazinot devas. Sākoties psihozei, paģirām raksturīgais vienveidīgais trauksmainais garastāvoklis ar nomāktību mazinās, bet tā kombinēšanās ar veģetatīviem traucējumiem, trīci un bezmiegu brīdina par delīrija tuvošanos. Pacients ir zaudējis orientāciju situācijā un laikā, bet orientācija savā ”es” vienmēr saglabājas. Slimn šajā laikā ir pastiprināti iespaidojams. Pacients darbojas atbilstoši redzētā saturam, adekvāti atbild, baidās, kontaktējas ar apkārtējiem cilvēkiem un saviem redzes maldiem. Viņam ir mainīgs garastāvoklis dienā, slikts miegs un nepatīkami sapņi. Vienmēr ir arī somatiskie traucējumi - tremors, stipra svīšana, ataksija, mm hipotonija, ­refleksi. Iespējami epileptiformi krampji. Uzlabošanās sākas pēc tam, kad pacients ir aizmidzis (ar medikamentu palīdzību) un labi izgulējies. Pēc delīrija vienmēr saglabājas astēnija, var būt arī pārejas simptomi: vīr- reziduāli murgi, siev- subdepresija.
Alkohola halucinoze Psihoze, kurā dominē verbāla halucinoze kopā ar halucinatoriem murgiem un afektīviem traucējumiem, gk. trauksmi. Slimn atrodas halucinatora sajukumā, kas ir tuvs oneiroīdam. 

Alkohola greizsirdības murgi 
Tie biežāk rodas vīriešiem ar psihopātiskām personības īpatnībām, ar egocentrismu, aizdomīgumu, tieksmi iestrēgt nepatīkāmās emocijās un gatavību uz pārspīlēšanas idejām. Monotematiskie greizsirdības murgi veidojas lēnām un pakāpeniski. Sākumā tie parādās reibumā, tad paģirās, bet vēlāk kļūst pastāvīgi. Viņš var būt sociāli bīstams, pie tam parasti ir agresīvs pret sievu, bet ne šķietamo sāncensi.

Alkohola encefalopātija   
Akūtai GAIJE- VERNIKES encefalopātijai ir raksturīgs smags musitējošs delīrijs. Pēc dažā dienām slimnieka stāvoklis  vēl vairāk pasliktinās. Dienā parādās amencei līdzīgie traucējumi ar apdullumu, kas var sasniegt apātiskā stupora līmeni. Psihiskos traucējumus pavada raksturīga neiroloģiskā un somatiskā simptomātika- smaga astēnija ar hipertermiju, arteriālo hipotensiju, sirds ritma traucējumiem, paātrinātu elpošanu, lūpu un sejas mm fibrilāciju, sarežģītām hiperkinēzēm. Dažos mm parādās trīce, krampji, horeoformas, atetonei līdzīgas un miokloniskas kustības. Agrīni ir acu simptomi: nistagms, ptosis, rupja diplopia, zīlīšu reakciju traucējumi, stabismus.I/kraniālais spiediens ir ­, tajā ir ­ obv daudzums, bet citoze mainās,-  hidrocefālija ar paplašinātiem sānu vēderiņiem. Letāls iznākums iestājas 2. nedēļas beigās, bieži sakarā ar blakusslimībām. Ja slimnieks atlabst, pēc 3-6 nedēļām iestājas  dažāda dziļuma KORSAKOVA sindroms(hroniska alkohola encefalopātija).

Korsakova psihoze
Visbiežāk tā rodas pēc smaga delīrija vai Gaije- Vernikes encefalopātijas.Psihiski, neiroloģiski, somatiski traucējumi. Psihiskie traucējumi: amnēzija, dezorientācija, konfabulācija. Neiroloģiskie traucējumi: neropātija extremitātēs, mm atrofija, jušanas traucējumi, ¯/nav cīpslu refleksi. 

  42. NARKOTISKO VIELU LIETOŠANAS IEMESLI, MĪTI, PAZĪMES, KAS LIECINA PAR LIETOŠANU.
Iemesli: draugi lieto, palīdz justies labi, kliedē garlaicību, mazina sāpes, padara pārliecinātu, drošu, problēmas dzīvē, izraisa izjūtu patīkamu paasināšanos.
Mīti: 1) ar to nodarbojas tikai sociāli nelabvēlīgi; 2) Pastāv „vieglās” un „smagās” narkotikas; 3) No vienas reizes nerodas atkarība; 4) „Vieglās” narkotikas cilvēku neietekmē; 5) Man neveidosies atkarība, jo es spēšu sevi kontrolēt un atmest. 
Pazīmes: izskats – nevīžīgs, nolaidīgs, šauras/platas uz gaismu nereaģējošas zīlītes, kaheksija, āda bāla, sausa, injekciju pēdas, miegainība, runas traucējumi; uzvedība – noslēpumainība, garastāvokļa svārstības, izolēšanās, darbaspēju un koncentrēšanās spēju zudums, kavējumi darbā, mācībās, jauni draugi, mantu zagšana, naudas aizņemšanās.

43. OPIĀTU ATKARĪBA, BIEŽĀK LIETOTĀS VIELAS, IEVADES VIEDI, INTOKSIKĀCIJAS, REIBUMS, ABSTINENCE, LIETOŠANAS STADIJAS, TERAPIJA.
Opiomānija - visbiežāk tiek lietots opijs un tā derivāti (opija tinktūra, omnopons), opija alkaloīdi un to derivāti (morfīns, kodeīns), kā arī sintētiski preparāti ar morfīnam līdzīgu iedarbību (promedols). Lieto arī no magonēm pašizgatavotus preparātus. Lietošana rada ātru pierašanu. Sākumā opiāti rada izteiktu miegainību, kas ar laiku samazinās. Pēc opiāta i/v ievadīšānas rodas siltuma sajūta, kas viļņiem ceļas no krustiem un vēdera uz augšu, radot eiforiju un ādas glāstu sajūtu, kā arī vieglu niezi. Zūd domas, jūtams viegls, nesāpīgs sitiens. Intoksikācijā sejas āda hiperemēta, acu zīlītes paplašinātas, pulss- lēns. Šāds stāvoklis turpinās 20-40 sek. Pec tam āda kļūst bāla, rodas sausums mutē, pulss paātrinās. Ārēji slimn izskatās gļēvs, kavēts, mazkustīgs. Domāšanā rodas paātrināta patīkamu iespaidu maiņa. Kaifs ilgst 1.5-2 stundas, tad iemieg. Pēc pamošanās – vājums, nomākts, tukšuma sajūta galvā, slikta dūša, pat vemšana.Ar laiku eiforija mazinās gan intensitātes, gan ilguma ziņā nu rodas tikai pēc lielām opiātu devām. Ar laiku miega efekts zūd, intoksikācijā fantāzijas vieta rodas enerģijas un spēka pieplūduma sajūta, ­ darbaspējas.Slimnieki reibumā kļūst runīgi, atbrīvoti. Abstinence rodas 6-18 stundas pēc pēdējās devas ievades. Parādās vājums, slābanums, kas kombinēja sar sasprindzinājumu, trauksmi, neapmierinātību, dusmām, uzbudinājumu vai trauksmaini nomāktu garastāvokli. Iespējamas histēriskas reakcijas, tieksme uz pašievainošanos, agresīva rīcība pret apkārtējiem. Sakas acu asarošana, siekalošanās, žāvāšanās, nieze degunā un rīklē, šķaudīšana.Acu zīlītes paplašinātas, pulss, elpošana paātrināta, ēstgriba samazināta, tad izzūd. Miegs ir trausls, ar biežu pamošanos, sapņos redz narkotiku, ko mēģina iegūt vai ievadīt. Pēc tam iestājas pilnīgs bezmiegs, rodas zosāda, ­ svīst, pastāvīgi drebuļi un trīce. Pastāv stipras mokošas un lauzošas sāpes muskuļos, rokās, kājās, krustos, vēderā- saliecas. Muskulatūras tonuss ­, reizēm sejas mm. fibrilācija, roku un kāju krampji. Novēro kustību nemieru un pastāvīgu vajadzību mainīt ķermeņa pozu.­ t, spied, pulss , elpošana. Parādas slikta dūša, vemšana, caureja, pat ar asinīm. Smagos gadījumos hipotenzija, s/d aritmija, var iestāties kolapss. Abstinences kulminācija iestājas 3-5 dienas pēc lietošanas pārtraukšanas un pamazām izzūd pēc 10-12 dienām. Tomēr ilgi paliek miega traucējumi, sāpes mm, mainīgs garastāvoklis, tieksme pēc narkotikas. Hroniskās narkotizācijas slimniekiem ir pietūkusi seja, šauras acu zīlītes, dzeltenīga, sausa āda, gļotāda, sklēras, bojājas un izkrīt zobi. Pulss lēns, AS ¯, refleksi pavājināti, iestājas impotence, menst. trauc., ēstgribas trūkums --> novājēšana, aizcietējumi, pievienojas citas slimības. Psihiskās izmaiņas ir raksturīgas ar personības līmeņa samazināšanos, krītas fiziskās un garīgās darbaspējas, notrulinās emocijas. 
Terapija: iv naloksons, metadona programma, naltrexon. Abstinencei klonidīns, karbamazepīns, diazepāms, hlorprotiksēns.

44. STIMULATORI, BIEŽĀK LIETOTĀS VIELAS, IEVADES VEIDI, PAZĪMES, KAS LIECINA PAR LIETOŠANU, KOMPLIKĀCIJAS.
Visbiežāk lieto kofeīna grupas preparātus: kofeīnu, sidnokarbu u.c. ,kā arī fenamīnu, pervitīnu u.c.  Kokaīns, efedrons, amfetamīni.
Pierašana rodas visai drīz(dažreiz devu paaugstina jau pāris nedeļām), ko sekmē vēlēšanās atbrīvoties no pastāvīgi nomāktā garastāvokļa un paaugstinātās garīgās un fiziskās darbaspējas. Akūta stimulatoru intoksikācija rada pacilātību un eiforiju, fizisku labsajūtu, tieksmi darboties un domu skaidrību. Asociācijas veidojas ātri, parādās pļāpīgums un pārlieks rosīgums. Eiforija ir tik patīkama, ka slimnieki lieto preparātus vairākas reizes dienā. Ja parādās uztveres traucējumi vai halucinācijas deva parasti tiek samazināta. Devu nesamazinot var rasties smagāki stāvokļi ar iluzoru uztveri un murgiem. Abstinence izpaužas ar vājumu un salauztības sajūtu, sākas un pastiprinās miegainība dienā un bezmiegs naktī. Smaga astēnija un astenodepresīvi stāvokļi reizēm kombinējas ar pašnāvības domām. Retāk ir uzbudināmība, ļaunums, histēriskas reakcijas. Hroniska intoksikācija rada spēku izsīkumu, veģētatīvus traucējumus, novājēšānu un sekmē patoloģiskas personības izveidošanos.
Efedrona izraisītā narkomānija intoksikācijas laikā rodas sajūta, it kā “mati celtos stāvus”, neproduktīvs uzbudinājums, ko drīz nomaina vienaldzība un vājuma sajūta. Var būt izmainīta laika sajūta  un ķermeņa shēmas traucējumi.
Komplikācijas: insulti, asinsizplūdumi, embolijas, depresija, krampj, delīriji, vajāšanas murgi, halucinācijas.
Pārdozēšanas simptomi: paplašinātas zīlītes, tahi/bradikardija, sāpes krūtīs, hipertensija, profūza svīšana mainās ar drebuļiem, veģetatīva simptomātika, psihomotors uzbudinājums.

45. KOKAĪNA UN CITU STIMULATORU PĀRDOZĒŠANAS SIMPTOMI. ABSTINENCE.
Kokaīns pieder pie dabīgiem stimulatoriem. Reibuma stāvoklī: Uzbudināmība, eksplozivitāte, pastiprināts kustīgums un spēka pieplūdums, darbīgums, kas bieži ir haotisks. Tieksme kustēties un runāt. Traucētas precīzās kustības, rokraksts. Šī uzbudinājuma laikā domu asociācijas norit paātrināti, cilvēks spēj veikt ļoti smagu un nogurdinošu darbu. Garīgo darbu šajos apstākļos nevar veikt, jo tas cieš no “domu skraidīšanas”. Uzbudinājuma laikā var būt halucinācijas, parestēzijas-“ ķokaīndzīvnieki”(liekas, ka zem ādas ložņā tārpi, kukaiņi, skudras, ko cenšas ar nagiem vai asiem priekšmetiem izbakstīt laukā), kā arī krampji. Seja parasti bāla, reizēm sārta. Slimīgs acu spīdums, paplašīnātas zīlītes, tās nereaģē uz gaismu. Apetītes trūkums un bezmiegs.
Abstinencē: Īgnums, aizkaitināms, nogurums, nespēks. Nospiestība, viegla uzbudināmība. Miegainība, spilgti sapņi, fobijas. Nespēja jaunu garīgo slodzi pārvarēt bez stimulatoriem, kas liek no jauna meklēt kokaīnu. 
Papildpazīmes hroniskās intoksikācijas dēļ: Cilvēks novājējies. Sejas krāsa bāli- dzeltenīga. Ātra nogurdināmība. Domāšanas “īeķīlēšanās”, sevišķi pie detaļām un sīkiem iespaidiem. Pastāvīgs bezmiegs, roku trīcēšana, acu horizontālais nistagms. CNS izsmeltība un garīgais krahs.

46. HALUCINOGĒNI, BIEŽĀK LIETOTĀS VIELAS, INTOKSIKĀCIJA, ABSTINENCE.
LSD, psilocibīns (sēnes), meskalīns (kaktusi), MDMA (Extazy), MDA, fenciklidīns (pretsāpju). Intoksikācija: 10-15 min tahikardija, TA paaugstinās, vājums, trīce, nemiers; pēc 15-20 min izmainās apkārtne, domāšana, uzvedība, pieaug domu ātrums, cīnās ar draudiem, eiforija, murgi, sajūta, ka var lidot; pēc 2-3 h spilgtas redzes halucinācijas, derealizācija, depersonalizācija. Abstinence: trauksme bezmiegs.

47. KANABINOĪDI, BIEŽĀK LIETOTĀS VIELAS, INTOKSIKĀCIJA, REIBUMS, ABSTINENCE, KOMPLIKĀCIJAS.
Indijas kaņepju preparātu radīta narkomānija - intoksikācijas sākumā mēdz būt eiforija, sausums mutē, degunā, spiediena sajūta krūtīs, troksnis un zvanīšana ausīs. Iespējama slikta dūša, pat vemšana, elpošanas grūtības, ­ pulss, reibonis. Garastāvoklis ir trauksmains vai nomākts ar trauksmi. Pierašana attīstās pamazām, un tad intoksikācijas pazīmes izmainās. Parādās eiforija un siltums ķermenī, īpaša viegluma sajūta. Kustības šķiet vieglas un brīvas, kaut objektīvi novēro koordinācijas traucējumus. Garastāvoklis ir pacilāts, ar muļķošanos un smiešanos. Domāšana ir nemērķtiecīga. Devu palielinot ,eiforiju nomaina bailes un apjukums, domas kļūst nesakarīgas. Parādās apkārtnes un laika uztveres traucējumi: krāsas liekas spilgtas, trokšņi – skaļi, laika gaita paātrinās.Ar laiku eiforija samazinās un tās vietā stājas intelektuāls pacēlums.( – liekvārdība, detalizēta un nepietiekami secīga, rezonējoši pamācoša). Sliedzieni liekas elementāri un pat banāli. Narkomānijai progresējot sāk smeķēt hašišu vienatnē, jo sabiedrība liekas traucējoša. Intoksikācijā pacients izskatās vienaldzīgs, atrauts no ārpasaules. Eiforijas laikā uznāk sapņainas atmiņas, vēlēšanās darīt labu. Iztraucējot, var izprovocēt dusmas. Ar laiku sāk parādīties izteikti domāšanas traucējumi- domu secība zūd, savas domas var likties svešas. Reizēm rodas bailes, apjukums  un pat delīrijs ar spilgtām halucinācijām un fantastisku saturu vai apziņas  krēsla ar turpmāku amnēziju. Pie ilgstošas lietošanas rodas kustību gausums, pilnīga vienaldzība, kontaktu zudums ar apkārtējiem cilvēkiem. Krāsu uztvere zaudē spilgtumu, skaņas šķiet klusas, tālas, sāpju sajūta mainās līdz analgēzijai. Reibums beidzas ar truluma un fiziska izsīkuma sajūtu. Abstinence pat pēc ilgas lietošanas nav smaga. Tā izpaužas vājumā, drīz pārejošā nespēkā. Nav ēstgribas, sirdsklauves, svīšana, tremors, nomāktība. Reizēm ir bezmiegs, nepatīkama sajūta ķermenī. Pēc 10-14 dienām abstinence pāriet, garastāvoklis uzlabojas un tieksme izzūd, toties personības izmaiņas saglabājas- pacients ir pasīvs, gļēvs, noslēgts, drūms, ar pavājinātu atmiņu. Intelekta defekts pēc organiska tipa var sasniegt smagas plānprātības līmeni.
Komplikācijas: personības izmaiņas, reproduktīvā funkcija, šizofrēnijas risks, endokrīni traucējumi.

48. NOMIERINOŠIE LĪDZEKĻI, BIEŽĀK LIETOTĀS MEDIKAMENTU GRUPAS, PĀRDOZĒŠANA, ABSTINENCE, TERAPIJAS ILGUMS UN ATKARĪBAS RISKS, ATCELŠANA.
Pārdozēšana: runas traucējumi, nevar izteikt 333, nestabila gaita, nestabilitāte Romberga pozā, nevar ar aizvērtām acīm trāpīt degungalā, zīlītes platas, reakcija palēnināta, elpošana palēnināta, siekalošanās, nespēja koncentrēt uzmanību. Abstinence: trauksme, bezmiegs, disforija, garastāvokļa svārstības, ortostatiskā hipotonija, veģetatīvas reakcijas, apātija, depresija, muskuļu krampji (var pāriet epi lēkmē), līdzsvara traucējumi, nelabums, vemšana, delīrijs, tremors (plakstiņu, roku pirkstu). Parasti sākas 12-24 h pēc pēdējas devas, max sasniedz pēc 12-24 h. Augstākā smaguma pakāpe iestājas 2.-4. dienā pēc pārtraukšanas. 

49. ATKARĪBU NEIZRAISOŠO VIELU ĻAUNPRĀTĪGA LIETOŠANA, BIEŽĀK LIETOTĀS VIELAS, KLĪNISKĀS PAZĪMES.
Antidepresanti, analgētiķi, caurejas līdzekļi, kuņģa skābi pazeminošie līdzekļi, hormonālie līdzekļi. Neattīstās atkarība un abstinence.

50. AZARTSPĒLES, CĒLOŅI, FĀZES, TERAPIJAS IESPĒJAS.
Cēloņi: impulsu kontroles traucējumi, nespēj pretoties – labsajūta, spriedze, vilina pati spēle, nevis nauda, pieaug tolerance, vīrieši grib vinnēt, sievietes – aiziet no problēmām. Fāzes: uzvaras prieks, zaudējuma rūgtums, bezcerības sajūta (ka neko nevar mainīt), kombinējas ar citām atkarībām un kriminālnoziegumiem. Terapija: var, ja nav personības degradācijas, ārstē kopā ar tuviniekiem, motivācijas psihoterapija, uzvedības terapija, atdod naudu tuviniekiem, alternatīvās intereses.

51. NEIROZES ETIOLOĢIJA. KRĪZES REAKCIJAS FĀZES, TRAUKSMES SPEKTRS – PATOLOĢIJA, NORMA.
Etioloģija: pārmantojamība, autoimūnā terapija, vides faktori (stress, audzināšana, pubertāte), sliktas saites starp smadzeņu daļām, neiro-ķīmiskā līdzsvara traucējumi. 

 52. TRAUKSMAINI FOBISKIE TRAUCĒJUMI: ĢENERALIZĒTA TRAUKSME. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Ilgstoša trauksme, kas nav saistīta ar ārējiem apstākļiem, bažas par sadzīves problēmām. Simptomi vismaz 6 mēn:
Veģetatīvie - svīšana, sirdsklauves, trīce, sausums mutē;
Fizikālie - elpošanas grūtības, nepatīkama sajūta pakrūtē, sāpes, slikta dūša, diskomforts vēderā;
Garīgie - bažas, nestabilitātes sajūta, nedrošība, bailes pazaudēt samaņu;
Vispārējie - karstuma, aukstuma sajūta, nejūtīgums, sastingums;
Sasprindzinājuma - muskulatūra, nervozitāte, nevar atslābināties.
Citi - grūtības koncentrēties, viegla aizkaitināmība, nevar aizmigt. 

53. TRAUKSMAINI FOBISKIE TRAUC.: PANIKA. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Agrāk sauca par veģetatīvo krīzi vai neirocirkulatoru distoniju. Raksturīgs: sirdsklauves (nevis ekstrasistoles), trīce, reibonis, sāpes krūtīs, sviedri, sausums mutē un bailes no nāves vai sajukt prātā. 60 – 80 % panikas slimnieku atrod arī depresīvu simptomātiku. Šīs lēkmes uzskata par vienu no slēptās depresijas pazīmēm. 2/3 šo pacientu panikas lēkmes kombinējas ar agorafobiju. Dekompensētos stāvokļos panikas lēkmi var sasniegt sociālās fobijas, no kā cieš 3 – 5 % iedzīvotāju.

54. TRAUKSMAINI FOBISKIE TRAUC.: AGORAFOBIJA, SPECIFISKĀS FOBIJAS. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
AGORAFOBIJA: trauksmes simptomi, kas rodas īpašās vietās vai situācijās, no kurām mēģina izvairīties. Bailes atstāt māju, iegriezties veikalos, bailes no drūzmas un sabiedriskām vietām, no kurienes nav iespējams ātri nokļūt drošā vietā (parasti mājas), vai kur ir apgrūtināta pieeja durvīm, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties atstāt telpas. Bailes vienam pārvietoties vilcienos, autobusos vai lidmašīnās. Izvairīšanās no minētajām situācijām. Trauksmes intensitāte – no vieglas līdz šausmām, panikai. Apkārtējo pieredze, nomierināšana nepalīdz. Sastāda ap 60% no visām fobijām. 
SPECIFISKĀS FOBIJAS: nepamatota trauksme, rodas stingri specifiskās situācijās, cilvēks mēģina izvairīties no tām. 
·         saskarsme ar kādiem konkrētiem dzīvniekiem – zoofobija
·         bailes no augstuma – aeroakrofobija
·         bailes no adatām – belonefobija
·         bailes no vientulības – izolofobija
·         bailes apprecēties – gammafobija
·         bailes no tumsas – niktofobija
·         bailes lidošanas – aviofobija
·         bailes no slēgtām telpām – klaustrofobija
·         bailes no urinācijas vai defekācijas sabiedriskās tualetēs 
·         bailes no kāda ēdiena ēšanas 
·         bailes no zobārsta – dentofobija
·         bailes redzēt asinis vai ievainojumu – hematofobija. 

55. TRAUKSMAINI FOBISKIE TRAUC.: SOCIĀLĀ FOBIJA. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Grūtības runāt ar cilvēkiem, iejusties sabiedrībā, piedalīties grupu aktivitātēs, publiski uzstāties, skatīties cilvēkiem acīs;
Bailes publiski ēst, dzert, rakstīt, nosarkt, nespēja apmeklēt wc, publiski runāt pa telefonu;
Grūti veidot attiecības ar cilvēkiem, apmeklēt svinības, norunāt tikšanos, aizstāvēt savu viedokli. 

56. AR STRESU SAISTĪTI TRAUCĒJUMI. AKŪTA REAKCIJA UZ STRESU. POSTTRAUMATISKAIS STRESA SINDROMS. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
. Akūta stresa reakcija – ilgst dažas stundas --> dienas (1 – 2 mēn, ne vairāk). Raksturīgs sastingums, izmisums, dusmas, agresija. Rodas pēc pēkšņas un spēcīgas psihotraumas. Var būt 2 veidi:
·   Reaktīvs stupors – cilvēks sastingst, nevar aktīvi un mērķtiecīgi reaģēt;
·   Reaktīvais uzbudinājums – haotisks, nesakarīgs uzbudinājums, klaigāšana, skraidelēšana pat briesmu virzienā. To pavada svīšana, sarkšana, bālēšana, tahikardija, caureja.
PTSS - psihiska slimība, kas parādās pēc traumatisk notikuma, kurā ir bijuši ievainojuma vai nāves draudi pašam vai kādam citam.
PTSS var būt drīz pēc lielas traumas vai novēlots vairāk kā 6 mēn pēc notikuma. Ja izpaužas drīz pēc traumas, parasti pats pāriet 3 mēn laikā, bet citiem tā ir ilgstoša patoloģija (pat gadiem). Jebkurā vecumā. Pēc jebkāda notikuma (plūdi, ugunsgrēks, karš, terorisms, vardarbība mājās, izvarošana).
Etioloģija nav zināma, bet ietver psychological, genetic, physical, and social faktorus. PSS rada izmainītu organisma atbildi uz stresu, ietekmējot stresa hormonus un neirotransmiterus. Iepriekš bijusi trauma var palielināt PSS risku (organisms it kā atceras). Profilakse. Konsultatīvie dienesti, krīzes telefoni utt, grupu terapija.Simptomi: 1.  Atkārtota notikuma izdzīvošana, kas traucē dienas aktivitātēm. 
 a.  Atkārtotas nomācošas atmiņas; 
 b.  Rekurenti sapņi par notikušo; 
 c.  Epizodes, kad liekas, ka notikums atgriezīsies; 
 d.  Organisma rjas uz situāc, kas atgādina traumat notik.
2.  Noliegšana, izvairīšanās:
a.  Nespēj atcerēties noīmīgus traumas aspektus;
b.  Intereses trūkums pret normālām aktivitātēm;
c.  Nošķirtības sajūta;
d.  Sajūta, ka nav nākotnes;
e.  Emocionāls trulums jeb sajūta, ka viss vienalga;
f.   Samazinātas garastāvokļa izpausmes;
g.  Izvairīšanās no vietām, cilvēkiem vai objektiem, kas varētu atgādināt par traumu;
3.  Arousal (rosināšana):
a.  Aizkaitināmība vai dusmu izvirdumi;
b.  Miega traucējumi;
c.  Grūtības koncentrēties;
d.  Pārspīlēta rja uz lietām, kas viņus izbiedē;
e.  Pastiprināta modrība.
Vēl var būt vaina apziņa (arī vaina par izdzīvošanu) un trauksmes, stresa un spriedzes simptomi:
§ Bālums;
§ Sirdsklauves;
§ Galvassāpes;
§ Drudzis;
§ Reiboņi
§ Ģībšana
§ Ažitācija
Pazīmes un Dg – nav konkrētu testu dg, to nosaka balstoties uz simptomu kopumu, kas persistē pēc lielas traumas. Jāveic psihiatriskā un fizikālā izmeklēšana, lai izslēgtu citas slimības.
Dg vadlīnijas ­– parasti nedg, ja vien nav liecību, ka PSS parādījās 6 mēn pēc smagas traumas. Varbūtējā dg ir iespējama, ja ir PSS parādīšanās pēc vairāk kā 6 mēn, tad klīniskās izpausmes ir tipiskas un to nevar sajaukt ne ar vienu citu slimību (obses-komp trauc, trauksme). 

57. AR STRESU SAISTĪTI TRAUCĒJUMI. ADAPTĀCIJAS TRAUCĒJUMI. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
tos rada stresa situācijas – ģimenes krīze, darba problēmas. Īslaicīga depresīva rja » 1 mēn., ieilgusi depresīva rja (® 2 gadiem). Patoģenēzē loma personības īpatnībām. Subjektīvi smags distress, emocionālie traucējumi, traucētas sociālās fjas. Izpausme – depresija vai trauksme, bažas, sajūta, ka nespēs tikt galā, nespēja veikt ikdienas darbus, uzvedības izmaiņas. Arī pie asv slimībām vecumā. Slimnieki ilgi un salidzinoši labi var veikt darbu ieratā stereotipā, ko grūti mainīt. Bieži novērojami pacienti, kas neiet pensijā pat tad, kad radusies jau izteikta demence. Tādu slimnieku salīdzina ar māju, kuras iekšpuse izdegusi, bet fasāde saglabājusies un spēj radīt par celtni vēl visumā pievilcīgu iespaidu. Sarežģījumi rodas, ja pacientam jāpiemērojas jauniem, pat objektīvi labākiem apstākļiem. Kļūstot vecāki, slimnieki reizēm, mēģina pāriet vieglākā darbā, bet adaptācijas grūtību dēļ to veic daudz sliktāk nekā agrāko darbu.

58. OBSESĪVI KOMPULSĪVI TRAUCĒJUMI – DOMINĒJOŠAS UZMĀCĪGAS DOMAS, DOMINĒJOŠAS KOMPULSĪVAS DARBĪBAS VAI RITUĀLI. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
Tieksme pārmērīgi reaģēt uz kaitīgiem stimuliem, t.i., slimn minimāli kaitīgus stimulus (sajūtas, notikumus) uztver kā ļoti nozīmīgus, kas prasa obsesiju (uzmācīgu, negribētu domu un priekšsatu) pārbaudi un atkārtotu mērķtiecīgu darbību (kompulsiju) šķietamā riska novēršanai un obsesiju izraisītā nemiera un nepatīkamās spriedzes mazināšanai. Vieglākos gadījumos slimn atzīst, ka viņa nemiers un uzvedība ir pārmērīga un nevajadzīga, bet smagākos gadījumos šī apziņa zūd. OKT, ko sastop 2 – 3% cilvēku, parasti sākas jaunībā. Raksturīga hroniska viļņveidīga norise ar paasinājumiem un uzlabošanās periodiem.ārstē tikai ar depresantiem, kuriem ir serotonīnerģiska aktivitāte.

59. SOMATOFORMI TRAUCĒJUMI, HIPOHONDRISKI TRAUCĒJUMI, SOMATIZĀCIJA. ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA, KLĪNISKĀ AINA.
1.  Somatoformie traucējumi – precīzi definēti SSK-10, galv pazīme ir atkārtotas sūdzības par somat trauc ar pastāvīgu prasību pēc medicīniskās izmeklēšanas, kaut gan atkārtotas apskates neko jaunu neatklāj un arī ārsts apgalvo, ka simptomiem nav somatiska pamata:
a.  Somatizācija – orgānu neirozes, piem., klepus, kad uztraucas.
b.  Somatoformā veģetatīvā disfunkcija (F 45.3):
         i.       Vismaz 2 g dažādas fiziska rakst sūdz, kuras nevar izskaidrot ar somatiskām saslimšanām;
        ii.      Pacients apmeklē ārstus, ekstrasensus, liek sev dg (KZT – sāpes, nelaba dūša, slikta garša mutē u.c., kardiovask – apgrūtināta ieepla, sāpes KK; uroģenit – dizūrija, nepatīkama sajūta.)
c.  Hipohondrija – uzmācīgas, pārspīlētas domas par slimības esamību.

61.NEIRASTĒNIJA, DEPERSONALIZĀCIJA-DEREALIZĀCIJA, TO ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA UN KLĪNISKĀ AINA.
Neirastēnija, f 48.0
Pastiprināta psihiska vai fiziska nogurdināmība bez reāla somatiska iemesla.
Klīnika:
1)       2 galvenās simptomu grupas:
-   pastāvīgs un mokošs garīgās produktivitātes pazeminājums,
-   pastāvīgas un mokošas sūdzības par fizisku vājumu vai nogurdināmību pat pēc nelielas fiziskas slodzes.
2)       +1 papildus simptoms: ak. vai hron. mm. sāpes, tenzijas galvassāpes, nespēja atslābināties, dispepsija, reiboņi, miega traucējumi, aizkaitināmība;
3)       simptomi nemazinās pēc atpūtas,
4)       ilgst vismaz 3 mēn.
Depersonalizācijas un derealizācijas sindroms (DDS)
Derealizācija – pacientam liekas, ka apkārtne ir pārvērtusies, kļuvusi nereāla, bet ir saglabāta formālā uztvere, piem., priekšmetu, māju, apkārtējo cilvēku formas un proporcijas nav izkropļotas un izvietojums telpā joprojām ir pareizs, bet ir mainījusies pacienta iekšējā attieksme pret tiem, tie šķiet „savādāki”, it kā nereāli, nedabiski.
Depresonalizācija – ir subjektīva sava „es” pārvērtības sajūta, šķietamam atsvešināšanās, nerealitātes sajūta.

62.DISSOCIATĪVI (KONVERSIJAS) TRAUCĒJUMI, TO ETIOLOĢIJA, IZPLATĪBA UN KLĪNISKĀ AINA.
F44 Daļējs vai pilnīgs integrācijas zudums starp pagātnes atmiņām, identitātes apzināšanos, pašreizējām sajūtām un kontroli pār ķermeņa kustībām. Sūdzības saistītas ar stresu, problēmām, konfliktiem, neapmierinātām prasībām, ko pacients nespēj risināt, bet transformē un dotajiem traucējumiem. Sūdzības ir spilgtas, teatrālas, nav ilgākas par 2-4 mēn.
Klīnika:
1)       atgādina somatiskas, neiroloģiskas vai smagas psihiskas slimības,
2)       sūdzības nav izskaidrojamas ar somatisku saslimšanu 
3)       iespējamās izpausmes: amnēzija, fūga (bēgšana+amnēzija), stupors, paralīzes, krampji, jušanas un maņu zudums, apziņas traucējumi, multipla personība, psihaļģijas un senestopātijas.

63. PERSONĪBAS TRAUCĒJUMU GRUPAS, VISPĀRĒJIE SIMPTOMI, EPIDEMIOLOĢIJA, SEKAS, INDIVĪDA SOCIĀLĀ KVALITĀTE.
Personības traucējumi (PT) ir patoloģisks stāvoklis, kas attīstās psihiskas struktūras disharmonijas rezultātā. Tās ir pastāvīgas, bieži iedzimtas indivīda īpašības, kas rodas bērnībā vai pubertātes vecumā un ar gadiem pieaug.  Traucējumi skar emocijas gribasspēku un attiecības.
PT klasteri:
A – dīvainie un ekscentriskie
·  paranoīdie, šizoīdie, šizotipiskie,
·  tendence uz fantazēšanu, projekcijām, psihotisku domāšanu, jutīgi pret stresu
B – dramatiskie, emocionālie, nestabilie
·  histroniskie, narcistiskie, antisociālie, robežpersonības
·  disociācija, noliegums, biežāk garastāvokļa traucējumi
C – trauksmaini bailīgie
·    izvairīgie, atkarīgie, obsesīvi komopulsīvie
·    izolācija, pasīva agresija, hipohondrija
Epidemioloģija:
-     23% bezdarbnieki >6mēn., 42% >4 g.
-     Nelaulāti, raksturīgas šķiršanās un konflikti ģimenē, traucēta sociālā funkcionēšana.
Sekas: nerealizē savas iespējas, sabrūk ģimenes, attiecības, diskomforts kontaktējot ar cilvēkiem, ir samazināta dzīves kvalitāte.
Indivīda sociālā kvalitāte: individualitāte veido cilvēka savdabību. Individualitāte sevī ietver spējas (apgūt zināšanas, prasmes), temperamentu (psihisko procesu ātrums, elastīgums, adaptācija), raksturu (cilvēkam raksturīgs uzvedības stereotips) un personības virzību (noturīgu motīvu kopums, kas nosaka cilvēka reakciju dažādās situācijās). 

64.PARANOĪDA PERSONĪBA, ŠIZOĪDA PERSONĪBA.
Paranoīda personība, F 60.0 → pārmērīgs kašķīgums, aizdomīgums un neuzticēšanās, savu tiesību aizstāvēšana. Uzskata, ka citi vēlas viņam kaitēt. Neapmierināts ar citiem, noliedz savu vainu, ir tieksme veidot pārvērtēšanas idejas.
Šizoīda personība, F60.1 → atsvešināts, norobežojies un emocionāli vēss, ir samazinātas spējas izbaudīt emocijas un emocionālo tuvību. Diskomforts attiecībās ar cilvēkiem, izvairīšanās no kontaktiem. Nav līdzjūtības un intuīcijas, nevar atšķirt cilvēku emocijas pēc to mīmikas. Intraverts, brīvo laiku pabada vienatnē, bieži vien ir labi attīstītas manuālās prasmes. Tendence uz fantazēšanu un dzīvošanu izdomātu tēlu pasaulē.

65.ASOCIĀLA PERSONĪBA, EMOCIONĀLI NESTABILA PERSONĪBA.
Asociāla personība, F 60.2 → cietsirdīgs, trūkst iejūtības, pastāvīgi neievēro sociālās normas, noteikumus un pienākumus. Viegli aizkaitināms, noliedz savu vainu un vaino citus.
Emocionāli nestabila personība, F60.3 → ļoti nestabils pašvērtējums, veido impulsīvas  un nestabilas attiecības ar apkārtējiem, ir paniskas bailes būt atstumtam, ir pastāvīga iekšējā tukšuma sajūta, iespējami atkārtoti pašiznīcināšanās mēģinājumi. Pastāv 2 apakštipi: impulsīvais un robežstāvokļa tips. 

66.HISTĒRISKA PERSONĪBA, ANANKASTISKA PERSONĪBA.
Histēriska personība, F 60.4 → („hystronic” = klauns), vēlme izlikties pārākam un labākam nekā īstenībā, pastāvīga tieksme atrasties uzmanības centrā. Viegli iespaidojams, ātri nonāk apkārtējo notikumu un situāciju iespaidā. Pārāk norūpējies par sevis pasniegšanu. Liela tieksme būt pieņemtam, atzīstamam, grib būt ļoti efektīvi, mēģina pievērst citu uzmanību dažādos veidos – pievilina ārējais izskats, svinības, pasākumi, seko modei, ir t.s. „sabiedrības lauvas”. Dekompensācijas gadījumā – depresija, trauksme, histēriski traucējumi (piem., īslaicīgi zaudē maņas bez organiska cēloņa).
Anankastiska personība, F60.5 → pastāvīgi šaubīga un pārmērīga piesardzība. Pedantiskums un pārņemtība ar sīkumiem un „likumiem”. Pastāvīgi visu pārbauda. Neelastīgs un ietiepīgs, no citiem pieprasa pakļaušanos „savai kārtībai”. Obsesīvi kompulsīva personība. Bailīgs, māņticīgs, ievēro rituālus.

67.TRAUKSMAINA (IZVAIRĪGA) PERSONĪBA, ATKARĪGA PERSONĪBA.
Trauksmaina personība, F 60.6 → pastāvīgi norūpējies par nākotni, raksturīga globāla trauksme. Pārliecināts par savu nepievilcību un mazvērtību, ir pārmērīgi jutīgs pret kritiku un atraidījumu. Izvairās no kontaktiem un norobežojas. Parasti labs un līdzjūtīgs cilvēks, kam raksturīga hiperaprūpe. Dekompensācijas gadījumā – veģetatīvā simptomātika, histēriski traucējumi.
Atkarīga personība, F60.7 → ar izteikti pazeminātu pašvērtējumu, pakļauj savas vajadzības citiem cilvēkiem, lēmumu pieņemšanu pārliek uz citiem, jo jūt, ka pats neko nevar izdarīt vai izlemt. Baidās palikt viens, jo nespēšot izdzīvot.

68.HRONISKI PERSONĪBAS TRAUCĒJUMI, KO NEIZRAISA ORGANISKS CNS BOJĀJUMS.
Personības izmaiņas, kas rodas pēc katastrofiska stresa vai smagas psihiskās slimības un skar apkārtējo notikumu izpratni un novērtējumu, pašvērtējumu un interpersonālās attiecības. Anamnēzē pirms tam nav bijuši personības traucējumi. Traucējumi ir stabili un ilgstoši.
Hroniskas personības pārmaiņas pēc katastrofas → cēlonis ir ekstremāls stress (neietver traucējumus pēc sadzīviskām krīzēm), traucējumi var sekot posttraumatiska stresa sindromama kā hroniska forma (2 gadus). Traucējumu rezultātā rodas sociālā un profesionālā dezadaptācija un nespēja uzturēt ierpiekšējās interpersonālās attiecības – naidīga un neuzticīga attieksme pret pasauli, sociālā norobežošanās, bezcerības sajūta, atsvešināšanās, trauksme un apdraudējuma sajūta.

69.PARADUMU UN DZIŅU TRAUCĒJUMI.
Patoloģiska tieksme uz azartspēlēm, F63.0 → pastāvīgs optimisms un pārliecība par vinnestu, pastāvīgas domas par to, nespēja apstāties, neskatoties uz neveiksmēm.
Piromānija, F 63.1 → nemotivēta, intensīva  tieksme kaut ko aizdedzināt, kam seko atslābums, ir pastāvīgas domas par to.
Kleptomānija, F 63.2 → nejēdzīgas zādzības, intensīva tieksme zagt, izjūtot spriedzi, kam pēc tam seko atslābums.
Trihotilomānija, F63.3 → neapturama tieksme izraut matus, ko cenšas slēpt; pirms tam izjūt spriedzi, kam seko atslābums.

70.SEKSUĀLĀS IDENTIFIKĀCIJAS TRAUCĒJUMI UN DEVIĀCIJAS.
Periodiskas tieksmes vai fantāzijas, kas ietver neparastus priekšmetus vai rīcību un ilgst vismaz 6 mēn.
Transseksuālisms, F64.0 → uzstājīgs viedoklis, darbības ar mērķi nomainīt dzimumu vismaz 2 gadu periodā.
Dubultas lomas transvestītisms, F 64.1 → ik pa laikam nēsā pretējā dzimuma apģērbu, lai gūtu apmierinājumu no sajūtas, ka ir piederīgs pretējam dzimumam.
Dzimuma identifikācijas traucējumi bērniem, F 64.2
Seksuālās izvēles traucējumi, F 65 → 
Fetišisms – pieķeršanās kādam nedzīvam priekšmetam, kā seksuālā uzbudinājuma un seksuālā apmierinājuma stimulam. Daudzi fetiši var būt saistīti ar cilvēka ķermeni, piem., apģērba gabali vai apavi. Fetiša loma var būt dažāda, dažreiz tas tikai stimulē parastā veidā sasniegtu seksuālo uzbudinājumu.
Ekshibicionisms – pārejoša vai pastāvīga tieksme rādīt savus dzimumorgānus svešiem cilvēkiem, parasti pretējam dzimumam, bez tieksmes uz ciešaku kontaktu. Parasti ir seksuāls uzbudinājums izrādīšanās laikā, kam seko masturbācija.
Vuajerisms → pārejoša vai pastāvīga vēlme skatīties uz citu cilvēku seksuālo rīcību.
Pedofilija, sadomazohisms, froterisms (transportā spiesties klāt, berzēties), nekrofīlija, hipoksijas izraisīšana, tieksme mīlēties ar cilvēkiem, kam ir anatomisks defekts, dažādu priekšmetu ievadīšana urīnceļos, dzimumceļos, taisnajā zarnā.

71.PSIHISKI UN UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMI, KAS SAISTĪTI AR SEKSUĀLO ATTĪSTĪBU UN ORIENTĀCIJU.
Dzimuma nobriešanas traucējumi, F 66.0 → pacienti cieš no neskaidrības par savu seksuālo orientāciju.
Ego-distoniska seksuālā orientācija, F 66.1 → neapmierinātība un vēlme mainīt seksuālo orientāciju.
Seksuālo attiecību traucējumi, F 66.2 → grūtības uzturēt seksuālās attiecības. Tipi: hetero-, homo- un biseksuālais tips.

72.ĒŠANAS TRAUCĒJUMI – ANOREXIA NERVOSA.
F 50.0 Apzināta ķermeņa masas samazināšana un uzturēšana zem fizioloģiskās normas.
Formas: ierobežojošā un bulīmiskā.
Klīnika:
1)apzināta svara pazemināšana un uzturēšana >15% zem normas,
2)atteikšanās no ogļhidrātiem bagāta uztura,
3)„pārliecība” par ķermeņa nesamērīgiem izmēriem,
4)pastāvīga cīņa ar bada sajūtu, manipulācijas ar ēdienu,
5)amenoreja un sekundāri endokrinoloģiski traucējumi.

Sastopamība:
0,4-1% pusaudžiem, 90-95% ♀
sākums 10-30g.vec. (max 17-18 g.vec.)
mirstība 15-20%

73.ĒŠANAS TRAUCĒJUMI – BULIMIA NERVOSA.
F 50.2 Atkārtotas, nekontrolētas pārēšanās epizodes ar sekojošām pastāvīgām pūlēm kontrolēt ķermeņa svaru.
Klīnika:
1)       biežas kompulsīvas pārēšanās (>2 epizodes nedēļā, 3 mēnešus no vietas),
2)       pārmērīga tieksme pēc ēdiena,
3)       svara pieaugumu cenšas novērst izraisot vemšanu, pielietojot caurejas līdzekļus, fermentu preparātus vai zāles, kas pazemina apetīti, periodiski badojoties,
4)       izteikta neapmierinātība ar savu izskatu, bailes aptaukoties.
Sastopamība:
4-9% skolēni, 85-90%  ♀
sākums 12-35 g.vec. (max 18 g.vec.)

74.NEORGANISKI MIEGA TRAUCĒJUMI.
Bezmiegs (bez organiska cēloņa) → traucēta iemigšana, trausls miegs, pamošanās nakts laikā 3x/ned. mēneša laikā, kas traucē ikdienas funkcionēšanai un izsauc trauksmi.
Hipersomnija (bez organiska cēloņa) → miegainība vai miega lēkmes dienā, ko nevar izskaidrot ar nepietiekamu gulēšanu naktī, bez katalepsijas pazīmēm (katapleksija, miega paralīze, hipnogogas halucinācijas) un 1 mēneša laikā ir katru dienu.
Miega – nomoda ritma traucējumi.
Somnambulimsms, F 51.3 → ≥1 piecelšanās un staigāšana miegā (nakts pirmajā ⅓), plaši ieplestas acis, amīmija, vāji reaģē uz mēģinājumu modināt. Pamodinot – īslaicīgs apjukums, dezorientācija, nemiers, sekojoša amnēzija.
Bailes miegā (nakts šausmas), F51.4 → >2 pamošanās naktī ar kliedzienu, masīvu trauksmi, izteiktiem ļauna satura (veģetatīviem) sapņiem. Raksturīgi biežāk nakts pirmajā ⅓, ilgst ~10 min, ir grūti pamodināms vai nomierināms, kam seko dezorientācija, daļēja amnēzija.
Nakts murgi, F 51.45 → pamošanās naktī ar detalizētām atmiņām par redzēto šausminošo sapni ar dzīvības, drošības vai pašcieņas apdraudējumu.  Raksturīgi biežāk rīta pusē, izdodas ātri pamosties, kam neseko dezorientācija.

75.SEKSUĀLA DISFUNKCIJA, KO NEIZSAUC ORGANISKI TRAUCĒJUMI VAI SLIMĪBA.
Dzimumtieksmes samazināšanās vai trūkums,
seksuāls riebums vai seksuāla apmierinājuma trūkums,
ģenitālās reakcijas trūkums,
orgasma disfunkcija,
priekšlaicīga ejakulācija,
neorganisks vaginisms,
dispareinija,
paaugstināta seksuālā tieksme.
Cēloņi: 
-   attīstības traucējumi, seksuāla vardarbība, seksuālās identitātes traucējumi, 
-   hormonālas svārstības, vecums, grūtniecība, 
-   fiziska, neiroloģiska vai psihiatriska slimība, bailes no STS,
-   psiholoģiskas problēmas (partneru attiecības, pašapziņa), kultūras un reliģijas ietekme,
-   medikamenti, vielu atkarība.

76.GARĪGĀS ATPALICĪBAS DIAGNOSTICĒŠANA.
Pakāpes tiek noteiktas, izmantojot standartizētus intelekta testus. Papildus var lietot skalas, kas nosaka sociālo adaptāciju konkrētā vidē. Šie mērījumi aptuveni izsaka garīgās atpalicības pakāpi. Dg atkarīga arī no vispārējā intelekta funkciju novērtējuma, ko veic pieredzējis speciālists. Intelektuālās spējas un sociālā adaptācija var mainīties laika gaitā, var uzlaboties rehabilitācijas rezultātā. 

77.GARĪGĀS ATPALICĪBAS PAKĀPES.
IQ=70=N
IQ 51 – 69   viegla garīgā atpalicība, attīstība atbilst 9-12 gadu vecumam, var dzīvot viens pats.
IQ 39 – 50    vidēji smaga garīgā atpalicība, attīstība atbilst 6-9 g.vec., rīpējas par sevi, var palīdzēt mājas darbos.
IQ 21 – 35    smaga garīgā atpalicība = imbecilitāte, attīstība atbilst 3-6 g.vec., dzīves laikā pieredze neveidojas, rīkojas pēc mehāniski iemācītiem šabloniem.
IQ   0 – 20      dziļa garīgā atpalicība = idiotija, attīstība atbilst ~ līdz 3 g.vec.

78.SKOLAS IEMAŅU APGŪŠANAS TRAUCĒJUMI.
Specifiskie valodas attīstības traucējumi → garīgā attīstība ±, valodas iemaņas atbilst normai, neizrunā līdzskaņus, atkārto zilbes un izlaiž vārdus, aprauj vārdu galotnes, neskaidra artikulācija.
Specifiskie lasīšanas traucējumi → lasītprasmi apgūst laikus, neizrunā atsevišķus līdzskaņus, izlaiž zilbes, vārdus un aprauj galotnes, ačgārna lasīšana u.c.
Specifiskie pareizrakstības traucējumi → rakstot izlaiž burtus, zilbes, neuzrakasta teikumus līdz galam, rokraksts ir nekārtīgs, nepieciešama papildus pedagoģiskā palīdzība.
Specifiskie aritmētisko iemaņu traucējumi → grūtības ar rēķināšanas pamatiemaņām, attīstības akalkulija.

79.BĒRNĪBAS AUTISMS.
F 84.0 Emocionālā kontakta traucējums bērniem, kam raksturīga emocionālā indiference, bailes un nepatika pret pārmaiņām, autisms.
Slimības izpausmes sākas 12-36 mēn. – 12 g. vecumā, zēniem 4-5x biežāk nekā meitenēm. Vēlu iemācās runāt (~3 g.vec.), ~20% IQ=N + personības izmaiņas, ~10% ir bērnu šizofrēnija.
Etioloģija – ģenētiska, sociāla, psiholoģiska.
Klīnika: 2A + 1B
A
-   nespēj reaģēt uz tuvinieku jūtām,
-   nepiedalās vienaudžu rotaļās,
-   nemeklē palīdzību,
-   nespēj veidot vienkāršas attiecības.
B
-   nespēj veidot neverbālas komunikācijas
-   iztrūkst rotaļu iztēle,
-   valodas ekspresijas traucējumi 
-   valodā: echolalia, stereotipijas, neoloģismi,
-   personības identifikācijas traucējumi.
Retta sindroms, F84.2 → biežāk sastop meitenēm, agrīnā attīstība no 7-24 mēn. ir apmierinoša, līdz brīdim, kad parādās simptomi: zūd roku mērķtiecīgas kustības, tās kļūst stereotipiskas un vienveidīgas, atpaliek sociālās un rotaļu aktivitātes, ķermeņa ataksija (rezultātā rodas mugurkaula deformācija), smaga garīgā atpalicība, epileptiformas lēkmes. Ņemot vērā smago mentālo un fizisko invaliditāti, pacienti ir apkopjami un uzraugāmi.

80.HIPERKINĒTISKI TRAUCĒJUMI.
Traucējumu grupa, kam raksturīgs agrīns sākums (parasti pirmajos 5 dzīves gados), noturības trūkums nodarbībās, kas prasa kognitīvu iesaistīšanos, un tendence pāriet no vienas darbības uz otru, pirmo nepabeidzot, reizēm ar dezorganizētu, aplamu un pārmērģiu aktivitāti. Vienlaikus var būt vairākas citas anomālijas. Hiperkinētisks bērns bieži ir pārgalvīgs un impulsīvs, ar palielinātu nelaimes gadījumu risku, viņš izdara disciplīnas pārkāpumus drīzāk neapdomīgas noteikumu neievērošanas dēļ, nekā ar tīšu nepaklausību. Saskarsmē ar pieaugušajiem viņi biežāk ir nesavaldīgi, bez normas distances un piesardzības. Pārējie bērni viņus nepieņem, un viņi var nonākt izolācijā. Parasti ir kognitīvo funkciju traucējumi, arī specifisko motoro un valdoas attīstības f-ju aizkavēšanās. Sekundāras komplikācijas ir saistītas ar asociālu uzvedību.

81.UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMI BĒRNIEM UN PUSAUDŽIEM.
Raksturīgs atkārtots, persistējošs asociālas, agresīvas, izaicinošas uzvedības stereotips. Šāda uzvedība noved pie lieliem vecumam piemērotu sociālo normu pārkāpumiem, tādēļ šie gadījumi ir smagāki nekā parastu bērnu ļaunums vai pusaudžu nepakļāvība.
Uzvedības traucējumi ģimenē, F 91.0 → opozicionāra, brutāla, izaicinoša izturēšanās. Agresivitāte, cietsirdība, kas vērsta pret vecākiem un tuviniekiem. Zog mājās, bojā tuvinieku drēbes, apavus un mēbeles. Iespējams tā cēlonis ir patēva vai pamātes esamība.
Galvenās dg pazīmes:
1) agresīva izturēšanās pret cilvēkiem un dzīvniekiem
-     draud un biedē apkārtējos,
-     izraisa konfliktus, kautiņus, 
-     lieto ieročus – nūjas, ķieģeļus, nažus, šaujamieročus,
-     izteikti cietsirdīgi pret mazākiem bērniem,
-     nežēlīgi pret dzīvniekiem,
-     zagšana, laupīšana
2) iznīcina lietas un īpašumus
 -   ar iepriekšēju nodomu dedzina vai demolē mājas, mašīnas u.c.
 -   aplaupa dzīvokļus, veikalus
3) likumu un noteikumu ignorēšana
        - < 12-13 g.v. bēguļo no skolas, bēg no mājas, pazūd uz nedēļām, mēnešiem.


82.EMOCIONĀLI UN UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMI BĒRNĪBĀ.
Traucējumu grupa, kam raksturīga persistējoša agresīvas, asociālas vai izaicinošas uzvedības kombinācija ar spilgtiem depresijas simptomiem, ar trauksmi vai citiem emocionāliem traucējumiem.
Šādiem pacientiem raksturīgs:
-          nespēja mācīties, ko nevar izskaidrot ar intelektuāliem, sensoriem vai veselības faktoriem,
-          nespēja veidot un uzturēt attiecības ar biedriem, skolotājiem,
-          neadekvāta uzvedība un sajūtas normālos apstākļos,
-          tendence attīstīties fiziskiem simptomiem vai bailēm, kas saistītas ar personīgām vai skolas problēmām.
Klīnika: hiperaktivitāte, agresija, neizdodas uzsākt sadarbību ar pārējiem, izteiktas bailes, trauksme, nenobriedums, grūtības mācībās.
Šie uzvedības traucējumi turpinās ilgu laiku. Daži tiek identificēti kā smaga psihoze vai šizofrēnija. Šiem bērniem ir jānodrošina emocionāljāpalīdz mācībās, attīstīt sociālās prasmes, palielināt pašcieņu, paškontroli, pašapziņu.
Nesocializēti uzvedības traucējumi, F 91.1 → nespēj iekļauties vienaudžu grupā, norobežošanās un pašizolācija no ģimenes, tuviniekiem. Vienaudžu kolektīvos noraidīts, netiek tajā pieņemts kā savējais. Nesamierināma, cietsirdīga attieksme pret tuviniekiem. Asociālas aktivitātes vienatnē. Disforijas, dusmu un ļaunuma epizodes.
Opozicionāra un izaicinoša uzvedība, F 91.2 → negatīva, naidīga, izaicinoša izturēšanās. Provokatīva, rupja uzvedība mājās un skolā. Kaitināmība, eksplozivitāte, vāja impulsu kontrole. Tieksme izvairīties no atbildības, vaino citus savos nodarījumos. Skolas, ģimenes un sociālā dezadaptācija. Nenovēro antisociālas vai noziedzīgas aktivitātes.

83.SOCIĀLĀS FUNKCIONĒŠANAS TRAUCĒJUMI BĒRNĪBĀ.
Persistējošas bailes no sabiedrības, no uzstāšanās, kad var būt mulsums. Bažas vai trauksme, ja nonāk jaunā, savādākā apkārtnē vai ja ir runa par sociāli draudošu situāciju. Viņi baidās no citu cilvēku reakcijas un novērtējuma – izvairās no situācijām, kurās, pēc viņu domām, varētu rasties novērtējums. 
Dg kritēriji:
-          ir vecumam atbilstošas spējas veidot attiecības ar ģimenes locekļiem, bet pastāv trauksme kontaktā gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem,
-          raudāšana, salšana vai drebēšana sociālajās situācijās ar svešiem cilvēkiem,
-          pazīmes pastāv vismaz 6 mēnešus.
Apakštipi: 
„ģeneralizētais” – bailes pastāv gandrīz visās situācijās,
„neģeneralizētais” – bailes parādās noteiktos kontekstos (bail ēst publiski, uzstāties).
Socializēti uzvedības traucējumi, F 91.2 → ilgstoša, atkārtota agresīva uzvedība. Noliedzoša, naidīga attieksme pret autoritātēm, ± attiecības ģiemenē.

84.RAUSTE BĒRNĪBĀ.
Rauste ir nepatvaļīga, ātra, atkārtota, neritmiska, motoriska kustība vai balss skaņa, kas sākas pēkšņi un bez noteikta mērķa. Pacients nevar tam pretoties, bet uz laiku var apspiest. Rausti veicina stress, tā izzūd miegā. 
Parastā vienkāršā rauste – acu mirkšķināšana, kakla grozīšana, plecu raustīšana, sejas grimases;
Parastā vokālā rauste – kremšļošana, riešana, ošņāšana un šņākšana;
Vispārējā kompleksā rauste – sevis sišana, lēkāšana;
Vispārējā kompleksā vokālā rauste – ietver kādu vārdu, dažreiz sabiedrībā nepieņemamu (lamu vārdu – koprolalija), atkārtošanu, kā arī savu vārdu vai skaņu atkārtošanu (palilaja).
Kombinētā vokālā un daudzveidīgā motoriskā rauste – de la Tureta sindroms.